Aktuālā kino izlase 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Manks” (“Mank”, ASV, 2020), režisors: Deivids Finčers, lomās: Gerijs Oldmens, Amanda Seifrīda, Lilī Kolinsa, Tupence Midltona, Čārlzs Denss, “Netflix”. Viena no šī gada visvairāk gaidītajām filmām – Deivida Finčera melnbaltā lente “Manks” – atklāj scenārista Hermana Dž. Mankeviča stāstu, akcentējot notikumus, kas viņam ļāva uz papīra uzlikt scenāriju filmai, kas daudzos topos atzīta par visu laiku labāko – Orsona Velsa “Pilsonis Keins” (1941).
D. Finčera darbs ir daudzslāņains, un “Pilsoņa Keina” radīšanā Manks, kā ne reizi vien uzsvērts, ieguldīja visus spēkus, par savu darbu vienīgo reizi tiekot apbalvots ar Amerikas Kinoakadēmijas balvu “Oskars”. Arī “Mankam” sola “Oskaru” spozmi, un nav noslēpums, ka akadēmijas biedriem patīk kino par Holivudas sen zudušo godību, tās glamūrajām zvaigznēm, kritušajiem eņģeļiem un skandāliem.
Notikumu virzībā lielu lomu piešķirot “Pilsoņa Keina” it kā prototipam, mediju magnātam Viljamam Rendolfam Hērstam un viņa ilggadējai dzīvesbiedrei aktrisei Merionai Deivisai, kuru rīkotie pasākumi milzīgajā Samsimeonas pilī pulcēja kino industrijas ziedu, un “MGM” studijas vadītājam Lūisam B. Meijeram, D. Finčera inspirētās šekspīriskās kaislības kulminē kādā no daudzajiem Hērsta pils rautiem.
“Mankā” sajūtama tāda pati mīlestība pret kino, kā filmā “Reiz Holivudā” bija iekodējis Kventins Tarantīno, un abi autori paver sētas durvis, kas ierindas skatītāja acīm ierasti liegtas.
“Leģenda par Bārniju Tomsonu” (“The Legend of Barney Thomson”, Lielbritānija, 2015), režisors: Roberts Kārlails, lomās: Roberts Kārlails, Emma Tompsone, Rejs Vinstons, Ešlija Džensena, “Shortcut”.
Godalgotā skotu aktiera Roberta Kārlaila kino karjera ilgst jau 30 gadus, taču tikai 2015. gadā viņš nolēma debitēt kameras otrā pusē kā režisors. Duglasa Lindsija romānu adaptējot kino formātā, scenāristi nav žēlojuši melno humoru, un to novērtēja arī Edinburgas starptautiskā kinofestivāla veidotāji – tur notika filmas pirmizrāde.
Glāzgovas frizieris Bārnijs Tomsons ir tikpat neizteiksmīgs, cik neizteiksmīga ir viņa āriene, – jau gadiem ilgi viņš strādā necilā frizētavā, savu stilu tā arī nav izkopis, arī privātā dzīve viņam nav izdevusies, un tur, iespējams, pie vainas ir viņa superaktīvā māte Emmas Tompsones atveidojumā.
Kad Bārnijs nejauši nogalina savu priekšnieku, viņa apņemas problēmu atrisināt, un drīz atklājas, ka Semolīnai ir daudz kas slēpjams. Filma saņēma Britu kinoakadēmijas/Skotijas balvu kā labākā pilnmetrāžas filma, to saņēma arī E. Tompsone, un tās nav vienīgās R. Kārlaila debijas filmas balvas.
“Pēdējā reize, kad redzēju Parīzi” (“The Last Time I Saw Paris”, ASV, 1954), režisors: Ričards Brukss, lomās: Elizabete Teilore, Vans Džonsons, Donna Rīda, Valters Pidžens, Eva Gabora, “TV21”.
Krietni pārveidojot F. Skota Ficdžeralda īsstāsta notikumus, Ričarda Bruksa melodrāmā “Pēdējā reize, kad redzēju Parīzi” satiekas žurnālists Čārlzs Vilss un amerikāniete Helēna, un abi iemīlas.
Drīz laimi papildina meitiņas Vikijas piedzimšana, taču tai nav lemts ilgt. Brāļu Epstīnu scenārijs ir klišejām bagāts un apzināti veidots tā, lai izvilinātu asaras, lielāko uzmanību vēršot uz slavas spozmi jau izgaršojušo Elizabeti Teilori, kuras iekārojamību vēl vairāk akcentē kostīmmākslinieces Helēnas Rouzas apģērbi.
