Uz ielas jau neies dzīvot 1
Ne pensionārs Ivars Daugulis (83), kas šeit dzīvo 15 gadus, ne Gunārs Inde (75), kas uz pansionātu pārcēlās pirms desmit gadiem, kad mūžībā aizgāja viņa sieva, ne Daniels Sudņiks, Gunāra istabas biedrs jau sesto gadu, nav lielo pensiju saņēmēju vidū, tādēļ viņiem “ceļš zem kājām”. Daniels ar Gunāru tik labi saprotas, ka abi izteikuši vēlmi kopā pārcelties uz viņiem piedāvāto pansionātu “Mežciems”, kad pienāks rinda, savukārt Ivara istabas biedrs, ar kuru bijusi laba saskaņa, nesen nomiris, tādēļ viņš grib, lai jaunais istabas biedrs, piemēram, būtu bez kaitīgiem ieradumiem.
Neviens no viņiem negrib pārcelties, jo šeit ir skaista daba, ezers, pie kura vasarā atpūsties, apmierina arī saņemtā aprūpe. “Jābrauc obligāti, nu kur tu paliksi, uz ielas taču neiesi dzīvot, bet teikt, ka mums ir liela griba braukt no šejienes prom, nevaru, jo te viss ir labs. Kāpēc no laba jābrauc kaut kur citur,” saka Daniels un piebilst, ka, viņaprāt, Labklājības ministrijai un Rīgas pašvaldībai vajadzēja sēsties pie pārrunu galda un situāciju atrisināt tā, lai tiem vecajiem ļaudīm rīdziniekiem, kuru dzīves pēdējie gadi paiet šajā pansionātā, nevajadzētu nekur pārcelties.
