16. marts – piemiņa ar pašapziņu 0
Šī ir viena no tām ļoti retajām reizēm, kad vēlos iebilst cienījamās rakstnieces Andas Līces “Latvijas Avīzē” paustajām pārdomām. Līces kundze rakstīja: “Neviens no manas ģimenes locekļiem nav bijis leģionā. Bet, ja būtu, es 16. martā neļautu spekulēt ar manu tuvinieku piemiņu un mani pazemot.
Es godinātu viņu traģisko mūžu klusumā un neļautos, ka mani Brīvības pieminekļa pakājē apsaukā un apspļauda.”
Leģionāru dienas atceres pasākumos pie Brīvības pieminekļa piedalos kopš 15 gadu vecuma. Ik gadu tur pulcējas dažādu paaudžu cilvēki, gan leģionāri, gan viņu tuvāki un tālāki radi, gan tie, kas radniecību izjūt caur vienotu tautas likteni un cieņu pret tautas karavīriem. Svilpēju un protestētāju bari rada skumjas un nožēlu, bet vismaz man daudz lielāks pazemojums šķistu viņu dēļ atteikties no dalības piemiņas pasākumos tautas vissvētākajā vietā.
Kurš ir tiesīgs līdzīgi kā padomju laikos liegt iespēju pieminēt varoņus pie Brīvības pieminekļa? Vai politkorektumā bezgalīgās valsts amatpersonas? Vai tie, kas sevi dēvē par “antifašistiem”? Ja viņu lamas un protesti mums ir arguments, tad viņi savu ir panākuši. Esam aizdzīti prom no ļaužu acīm un slēpjamies no patiesības.
Un ko mēs darītu tad, ja protestētāji un gānītāji tiktu arī līdz Lestenei? Kas būtu nākamā pietura, kur mēs slēptos? Cik svētvietas esam gatavi atstāt, baidoties no «konfrontācijas un provokācijām»?
Kliedzēju bari ir simbols tam, ka reizēm, aizstāvot savu patiesību, ir jāsastopas ar šķēršļiem un jāspēj, spītējot tiem, iet uz mērķi. Leģionāri to zināja. Arī nebūt ne patīkamie apstākļi, velkot svešu formas tērpu, bija šķērslis, kas jāpārvar, lai varētu ar ieročiem cīnīties par Latviju.
Šķēršļa noturību nosaka mūsu mērķa un gribas lielums. Ja sīksti turamies pie mērķa, atkāpjas arī šķēršļi… agrāk vai vēlāk. Ar katru gadu 16. marta protestētāji kļūst vārgāki, bet gājiena dalībnieku skaits (tostarp jauniešu) aug kuplumā. Tā tas būs tikmēr, kamēr pietiekamā skaitā būsim gatavi apliecināt – ir svētas robežas, kuras aizskart neļaujam.
16. martā nekas nav jādara mākslīgi. Kas iekšēji jūt vajadzību pieminēt klusi pie sevis vai tikai Lestenē, tam jāļaujas sirdsbalsij, un lēmums būs pareizs. Pareizs lēmums būs arī tiem, kas vēlas uzdrošināties un ziedus likt tautas vissvētākajā vietā. Bet lēmumam jānāk no mīlestības un cieņas pret karavīriem, nevis no tā, ko darīs vai varētu darīt sīki protestētāji.
Savu izvēli esmu izdarījis.
