Pēc mobilizācijas jūnijā vispirms dažas nedēļas pavadījām militārās apmācībās Cekules un Paplakas kazarmās. Pēc tam līdz rudenim – kara feldšeru kursos Ādažos, nometnē pie Mazā Baltezera. Tur mūs sagatavoja par pretendentiem uz sanitāro instruktoru dienesta pakāpi.
0
Pēc kursu beigšanas mūs sadalīja uz leģiona apakšvienībām. Kā pirmos 1943. gada septembrī mani un kursa biedru Leonu Vītolu nosūtīja uz latviešu leģiona 2. brigādi Volhovas purvos. Tur mūs iedalīja brigādes Galvenajā pārsiešanas punktā, kas atradās mežā uzceltās barakās pie frontes šaursliežu dzelzceļa pieturas Krečno, 15 km attālumā no frontes pirmās līnijas. Galvenais pārsiešanas punkts pēc būtības bija pirmā lazarete, kur ievainotajiem izdarīja neatliekamās ķirurģiskās operācijas un sagatavoja evakuācijai uz tālāku aizmuguri. Mans feldšera darbs noritēja galvenokārt operāciju zālē un palātās. Biju palīgs leģionā mobilizētajiem bijušajiem profesora Paula Stradiņa klīnikas ķirurgiem Aleksandram Marovskim un Valdim Kraulim.”
Ojārs Aleksis savās atmiņās stāsta, kā paši frontē radījuši serumus asins grupu noteikšanai, kā lējuši asinis smagi ievainotiem leģionāriem. Vēl neliels fragments no profesora Alekša atmiņām:
„Pēc kara beigām biju gūstā vēl 13 mēnešus filtrācijas nometnē Tulā. Tur izdzīvot man palīdzēja tagadējais profesors Nikolajs Skuja, toreiz ieslodzītais, kurš bija nodarbināts par ārstu nometnes hospitālī un izgādāja man tur sanitāra darbu. Vēlāk uzzināju, ka arī profesors Pauls Stradiņš bijis pie padomju Latvijas vadītājiem, aizlicis labu vārdu par ieslodzītajiem mediķiem, arī par mani, un lūdzis atbrīvot mūs no nometnes.”
Vairums leģiona ārstu nokļuva ārzemēs, bet Latvijā palikušie tika vajāti vai ierobežoti, labāk zināmi ir vēlākie profesori Skuja, Ezerietis, Slaidiņš, ilggadējais Latvijas uroloģijas šefs Eduards Smiltens.
Visi tie, kas bija iesaukti un dienējuši leģionā, piecdesmit gadus tika pazemoti – ar viņiem vara manipulēja, salaužot gribu, radot skaidru apziņu, ka viņi ir „otršķirīgie”, ka jebkurā brīdī viņiem var atbraukt pakaļ un aizvest, ka viņu ģimenes locekļi netiks saudzēti, ka viņi nevar pretendēt uz darbam un spējām atbilstošu karjeru utt. Vara katram centās atrast sāpīgāko un nepieņemamāko pazemošanas veidu nolūkā likt ciest klusu un nedrīkstēt sapņot. Parasti šie kolēģi mēdza to izteikt vienkāršiem vārdiem: „Es jau nedrīkstu, man jau tā pagātne…” Mana drauga tēvs, man liela autoritāte bērnībā Viktors Mozgis bija sapņojis kļūt par ārstu, iesaukts leģionā no Medicīnas fakultātes, un saņēma Dzelzs Krustu par varonību. Šādiem vīriem, kas bija apbalvoti ar Dzelzs Krustu, bija jāsamierinās ar tiesībām eksistēt, nevis studēt. Mana drauga tēvam atļāva studēt nevis humāno, bet gan tikai veterinārmedicīnu. Viņam izdevās aizstāvēt kandidāta disertāciju, taču habilitāciju viņam liedza – tieši disertācijas aizstāvēšanas priekšvakarā kāds atcerējās par viņa Dzelzs Krustu un viņu „reorganizēja” pazeminot un pazemojot.
Vēl viens atmiņu citāts no profesora Alekša atmiņām: „Pulkveža Veisa kaujas grupai kā feldšeri nosūtīja manu kursa biedru Mintautu Jakstiņu, kurš bija mobilizēts jau pirmajā iesaukumā 1943. gada martā. Nonācis kaujas grupā, Mintauts Jakstiņš bija iznesis no kaujas lauka kādu latviešu karavīru, kuram, uzkāpjot uz mīnas, bija sakropļota kāja. Par šo varoņdarbu Mintautu Jakstiņu apbalvoja ar kaujas ordeni – 2. šķiras Dzelzs Krustu. Šis ievainotais karavīrs izdzīvoja un pēc kara beigām Latvijā satikās ar savu glābēju. Diemžēl pašam Mintautam Jakstiņam tādēļ neizdevās atjaunot medicīnas studijas.”
Maz kas rakstīts par latviešu leģiona vīriem kā par cilvēkiem. Pēdējos gados, lai arī formāli reabilitēti, viņi joprojām zākāti un ierauti politisko manipulāciju virpuļos. Viņiem nav tādas savas piemiņas dienas, kad pieminēt savus kritušos biedrus, jo 16. marts pie Brīvības pieminekļa tiek attēlots kā klaunāde ar antifašistu pārģērbšanos, bet sirmie vīri vēlreiz tiek apsaukāti par fašistiem.
Šis nav politisks raksts, un tāpēc netika publicēts no rīta. Latvijas Ārstu biedrība ar cieņu un mīlestību atceras arī tos Latvijas ārstus un medicīnas studentus, kam bija lemts karot frontes otrā pusē. Es pateicos Latvijas Ārstu biedrības valdes locekļiem profesoram Arnim Vīksnam, profesoram Dzintaram Mozgim un Torakālās ķirurģijas nodaļas vadītājam Jāzepam Baško par atbalstu šā raksta tapšanā.
