Sabiedrisko attiecību katastrofa 48
Zviedrijas valdība, redzēdama kaimiņvalsts ne īpaši sekmīgo cīņu publiskajā telpā, sniedza palīdzīgu roku profesionālai sabiedriskā tēla veidošanai. Pateicoties arī G. Krasta personīgi labajām attiecībām ar Zviedrijas premjeru, 1998. gadā mūsu valsts saņēma finanšu līdzekļus Latvijas Institūta dibināšanai un pirmajam tā darbības gadam. – Tam bija jākļūst arī par Latvijas vēstures skaidrošanas un argumentācijas ruporu, – vienu no svarīgiem jaunveidotās institūcijas uzdevumiem uzsver bijušais Latvijas premjerministrs un piebilst, ka šī funkcija vēlāk nav īstenojusies, arī nepietiekamā finansējuma dēļ. – Mums joprojām pietrūkst labas, izsvērtas argumentācijas, kas ar Latvijas leģionu saistītos notikumus skaidrotu pietiekami precīzi, pareizi un liegtu demagogiem iespraukties pa vidu un paust nepatiesību, – spriež G. Krasts. Vienlaikus viņš atzīst, ka jebkurš šo tematu var pasniegt, kā vēlas, jo Vācija, kuras armijā tika iekļauts Latviešu leģions, zaudēja karā un līdz ar to arī iespējas interpretēt tā notikumus. – Zaudētāja puses vēsturisko redzējumu neviens negrib dzirdēt un neklausīsies tajā vismaz tuvāk pārredzamajā laikā, – pārliecināts Krasts.
Ārzemju žurnālists Miks Koljers, kurš jau sešus gadus par 16. marta pasākumu gatavo ziņas vairākiem medijiem, tostarp aģentūrai AFP, Latvijas Radio atzinis, ka pats grūtākais lasītājiem izskaidrot sarežģīto vēsturisko situāciju. Leģionāru piemiņas pasākuma stāsts pats par sevi neesot īpaši interesants, viņš norāda, taču tikai līdz brīdim, kamēr netiek pieminēti vārdi “Waffen SS”. Kad Latvija cenšoties to skaidrot, izklausās, ka tā mēģina pārliecināt par “labo SS” un “slikto SS”, kas neesot iespējams. Pēc žurnālista domām, leģionāru dienas notikumi Latvijai nozīmē pilnīgu sabiedrisko attiecību katastrofu.
Drosme būt latvietim
Visādi gājis pie Brīvības pieminekļa 16. martā – 2006. gada naktī pie tā izauga žogs, vairākus gadus gājiens tika vienkārši aizliegts. Rīgas dome vēl 2012. gadā, aizbildinoties ar “drošības riskiem” un “spriedzi sabiedrībā”, nedeva atļauju pasākuma rīkošanai, lai gan labi zināja, ka tiesa līdzīgi kā iepriekšējā gadā viņu lēmumu var atcelt.
Augstākā varas ešelona politiķu attieksme un dalība leģionāru dienas norisēs bijusi atšķirīga, viskonsekventāk to atbalstījuši Nacionālās apvienības ļaudis. Partija vairākkārt Saeimā ierosinājusi Leģiona piemiņas dienu atkal iekļaut oficiāli atzīmējamo piemiņas dienu sarakstā, taču allaž palikusi mazākumā. Tās līderis Raivis Dzintars 16. martu nosaucis gan par nacionālās pretestības simbolu, gan dienu, kad Latvijas pilsoņiem, par spīti ārvalstu nesapratnei un pašu valsts amatpersonu spiedienam, jāapliecina uzticība brīvības cīnītāju piemiņai. Viens no viņa partijas biedriem – Einārs Cilinskis – par savu konsekvento attieksmi pret brīvības cīnītajiem 2014. gadā zaudēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra portfeli, jo pretēji valdības balsojumam nepiedalīties leģionāru gājienā nolēma tomēr doties pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā to darījis jau daudzus gadus. Savā paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem viņš rakstīja – uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Politologs Ojārs Skudra E. Cilinska rīcību nodēvēja par provokāciju, pretēju viedokli pauda Jānis Ikstens, vaicājot, ko gan ministrs šādi varētu izprovocēt, bet par valdības kopīgi pieņemto aizliegumu teica, ka tas ožot pēc vecajiem laikiem.
