1539. gada 30. maijā. Eiropieši iepazīst Ziemeļameriku 0
Pirms 480 gadiem spāņu konkistadors Ernando de Soto kopā ar 700 karavīriem un kolonistiem izsēdās Floridas krastos vietā, ko mūsdienās pazīst kā Tampas līci. De Soto mērķis bija atrast zeltu, par kuru tik uzstājīgi tolaik baumoja, piemērotu vietu jaunas kolonijas dibināšanai un varbūt pat sauszemes ceļu uz Ķīnu.
Trīs gadu laikā viņa ekspedīcija neatrada neko no tā, taču de Soto ļaudis bija pirmie eiropieši, kas devās tālu Ziemeļamerikas teritorijā, izgāja cauri Floridai un ASV dienvidaustrumiem, un pirmie, kas iepazina un šķērsoja Misisipi upi.
Pats de Soto 1542. gadā upes krastā arī nomira, taču viņa vārds ir iemūžināts daudzos reģiona vietvārdos. No ekspedīcijas dalībniekiem spāņu kolonizētajā Meksikā atgriezās mazāk nekā puse – pārējie bija miruši ceļā vai krituši nebeidzamajās sadursmēs ar iezemiešiem.
Kaut de Soto gājiens tika uzskatīts par neveiksmīgu, spāņi tomēr neatteicās no domas pakļaut savai ietekmei arī Ziemeļamerikas dienviddaļu, un tāpat sapnis atrast tur zeltu tik ātri neizplēnēja.
Galvenie secinājumi, kas tolaik tika izdarīti, bija – kolonizācijai piemērotākā ir Florida; Ziemeļamerikas indiāņi ir ļoti kareivīgi un nedraudzīgi; šajā kontinenta malā nav lielu un bagātu pilsētu, kādas ir, piemēram, maiju zemē Meksikā; reģions nav īpaši piemērots lauksaimniecībai, jo palaikam ir visai tuksnešains. De Soto ekspedīcija bija pirmā, kas eiropiešiem pārveda detalizētu informāciju par turienes ļaudīm, viņu kultūru un paražām.
Arī ASV dienvidaustrumu indiāņi, pirmo reizi iepazinušies ar eiropiešiem, izdarīja savus secinājumus. Tie, kā uzskata, uz gadsimtiem noteica viņu attieksmi pret “bālģīmjiem”. Proti, no tiem neko labu nevar gaidīt, jo tie cenšas atņemt pārtiku un uzvedas agresīvi.
