Levits: Pandēmija beigsies, bet pamatvērtības, par ko mums jārūpējas, paliks. Mūsu kopējā latviešu valoda ir viena no tām 220
Egils Levits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Globālā pandēmija ir mainījusi mūsu dzīvi. Tā var skart katru no mums. Arī mani, bet vieglā formā, jo esmu vakcinējies. Aicinu vakcinēties ikkatru, kurš to vēl nav paspējis!
Taču pandēmija ir tikai viena daļa no mūsu dzīves. Krīzē esam apguvuši arī jaunas prasmes, arvien vairāk sazināmies digitāli. Sazināmies latviešu valodā, mūsu valsts valodā! Tas būtu neiespējami pirms 100 un pat pārdesmit gadiem. Pandēmija beigsies, bet pamatvērtības, par ko mums jārūpējas, paliks. Mūsu kopējā latviešu valoda ir viena no tām.
15. oktobris kopš šī gada ir ierakstīts Latvijas valsts kalendārā kā Valsts valodas diena. Kāpēc Latvijas tautai un valstij ir tik nozīmīga latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda? Kāpēc igauņiem ir nozīmīga igauņu valoda? Frančiem – franču? Spāņiem – spāņu?
Valoda ir viens no centrālajiem elementiem, kas veido katras nācijas un valsts īpašo patību vai identitāti. Kad latvieši 1918. gadā izmantoja tautu pašnoteikšanās tiesības, lai dibinātu savu valsti, bija jāatbild uz jautājumu, kas ir tie “paši”, kas grib pār sevi noteikt.
Valsts dibinātāji atsaucās uz tiesībām kā nedalāmu valstisku vienību apvienot tās zemes, ko izsenis apdzīvoja latvieši. Kaut arī gadsimtu gaitā šīs zemes bijušas dažādu valstu varā, kaut arī atradās dažādu kultūru ietekmē, kaut pastāvēja atšķirīgi valodas paveidi vai izloksnes, Kurzemi, Vidzemi, Zemgali, Sēliju un Latgali vienoja tas, ka tur pamatā dzīvoja cilvēki, kuri runāja latviešu valodā.
Pagājušā gadsimta 20. gados dabā noteiktās mūsu valsts robežas gandrīz pilnībā sakrita ar vācbaltu mācītāja Augusta Bīlenšteina 19. gadsimta beigās radīto latviešu valodas izplatības karti. Tā bija latviešu valoda, kas noteica Latvijas valsts ģeogrāfiskās kontūras un līdz ar to pašu valsti.
Ja nebūtu latviešu valodā runājošas nācijas un tās politiskā griba apvienot latviešu apdzīvotās zemes valstiskā veidojumā, tad tādas Latvijas nemaz nebūtu.
Valsts dibināšanas mērķis tātad bija radīt ietvaru, kur latviešu valodā runājoša nācija varētu demokrātiski pašnoteikties un pati sevi pārvaldīt.
Šis mērķis tika likts Latvijas valsts pamatos, tas ir iekodēts Latvijas valsts identitātē un īstenojams katrā paaudzē. Tas mūsu valstij piešķir noteiktu, nacionāli kulturālu identitāti. Un tā ir nevis jebkura, bet tieši latviskā identitāte.
Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda tātad ir loģiska Latvijas kā nacionālas valsts konsekvence.
Apzinoties šo latviešu valodas īpašo lomu Latvijas valstiskuma saturā, Latvijas Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai “garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Šis mērķis ir beztermiņa un mūžīgs.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personai, kura dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda, un ikvienam jāspēj to brīvi lietot, lai varētu funkcionēt sabiedrībā. Lai demokrātiski pieņemtu lēmumus un sadarbotos, ir vajadzīga kopīga valoda. Tā ir valsts valodas jēga – pamats saliedētai sabiedrībai. Tāpēc, kā teikts Satversmes tiesas spriedumā, valsts valodas lietošanas sašaurinājums ir uzskatāms arī par demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.
Es aicinu iedibināt tradīciju Valsts valodas dienā lietišķi, uz rīcību vērsti ik gadu pārbaudīt, cik stipras ir valsts valodas pozīcijas, kā valoda attīstās, kas to sekmē un kādi šķēršļi ir tās ceļā. Ja joprojām 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas krievu valodas zināšanas tiek nepamatoti pieprasītas darba tirgū, tad valstij ir jāiejaucas un jāpieņem regulējums, kas to izskauž. Valsts nedrīkst būt gļēva. Krievu valoda Latvijā ir tāda pati svešvaloda kā jebkura cita.
Angļu valoda ir 21. gadsimta faktiskā starptautiskās saziņas valoda, tāpēc ir pamatoti to apgūt skolā kā pirmo svešvaloda. Uzskatu: kā otrā svešvalodu Latvijas skolās ir jāapgūst kāda no Eiropas Savienības valodām, it sevišķi lielajām valodām – vācu, franču, arī spāņu. Mēs vēsturiski un ģeopolitiski piederam Eiropas kultūrtelpai, Eiropas valodu zināšanas mums nepieciešamas, lai pilnvērtīgāk tajā līdzdarbotos. Aicinu Izglītības un zinātnes ministriju to nodrošināt.
Ir jānostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statuss un prestižs. Redzam, ka jauniešu sarunvidē reizēm latviešu un angļu valoda tiek “putrota” nebaudāmā jūklī. Tas atstāj degradējošu iespaidu uz latviešu valodas struktūru. Šeit liela atbildība ir ģimenei un skolai.
Tāpat ir jādomā par valodas attīstību, lai tā spētu precīzi aprakstīt reālijas, kas aktuālas jauniešiem, lai valoda “sekotu” jauniešiem tur, kur viņi ir, tostarp virtuālajā vidē. Ir jāizvirza ilgtermiņa mērķis kopdarbā ar citām Eiropas Savienības valstīm panākt valodu digitālo līdztiesību – to, ka latviešu valodā digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas kā lielajās valodās.
Latvietības daudzveidību sekmē valodas izloksnes un dialekti, tie piesitieni valodā, pēc kā mēs atpazīstam kurzemnieku vai sēli. Valsts valodas daudzkrāsainību bagātina latgaliešu valoda. Šai daudzveidības veicināšanai jābūt svarīgai valsts valodas politikas sadaļai.
Vēlos arī uzsvērt: lai valoda pastāvētu, tai ir jāattīstās. 19. gadsimta latvietis nesaprastu lielu daļu no vārdiem, ko šodien lietojam, tāpat kā 21. gadsimta latvietis nesaprot lielu daļu no vārdiem, kas aprakstīja lauku sētas dzīves ritumu. Tomēr tā ir tā pati latviešu valoda, ko bagātina katrs laiks un paaudze. Visenerģiskāk valodas attīstība notiek dzejā un prozā, tulkojumos, periodikā. Tāpēc ir apsveicami, ka valdība ir atbalstījusi manu priekšlikumu jau no nākamā gada noteikt samazinātu pievienotās vērtības nodokli (PVN) grāmatām un periodikai. Tomēr nepamatoti ir izslēgt no samazinātā PVN piemērošanas periodiku digitālajā formā. Eiropas Savienības Padomes direktīva par samazināto PVN likmi neparedz šādu šķirošanu. Latvijā ir jāveicina kvalitatīvas informācijas pieejamība gan drukātajā, gan digitālajā formā, tāpēc lūdzu valdību šo nepilnību labot.
Es aicinu 15. oktobrī visās Latvijas skolās un novados veidot savas īpašās valsts valodas izzināšanas un svinēšanas tradīcijas. Tāpat aicinu iedibināt atbildīgo Ministru kabineta locekļu ikgadēju ziņojumu Saeimas sēdē par valsts valodas situāciju un iecerētajiem darbiem šajā jomā. Ziņojumam par valsts valodas situāciju jākļūst par nozīmīgu parlamentārās diskusijas elementu, tā veicinot Saeimas iesaisti valsts valodas politikas formulēšanā un sabiedrības līdzdalību tajā.
15. oktobrim ir jāatgādina par mūsu kopējo atbildību latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas kopšanā, lietošanā un attīstībā.
(Raksta pamatā ir Valsts prezidenta runa 8. oktobra konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”.)
