15 miljonu eiro piedziņa: “Krājbankas” valde izsniegusi aizdevumus Antonova interesēs 0
Civillieta par solidāru 15 miljonu eiro piedziņu no septiņiem bijušajiem likvidējamās “Latvijas krājbankas” valdes locekļiem – Ivaru Priedīti, Mārtiņu Bondaru, Dzintaru Pelcbergu, Mārtiņu Zalānu, Andreju Surmaču, Ilzi Bagatsku un Svetlanu Ovčiņņikovu saistīta ar divu aizdevumu izsniegšanu bankas līdzīpašnieka Vladimira Antonova interesēs, piektdien notiekošajā tiesas sēdē pauda prasītāju pārstāvis Romualds Vonsovičs.
Tostarp vienā gadījumā “Latvijas krājbanka” izsniegusi aizdevumus Kipras uzņēmumam “Plazmexon Investments Limited” (“Plazmexon”) jahtas “Highlander” iegādei.
Saistībā ar šo aizdevumu prasītāji lūdz solidāri no atbildētājiem piedzīt gandrīz divus miljonus eiro.
Vonsovičs skaidroja, ka šajā epizodē “Plazmexon” 2008.gada 1.jūlijā saņēma 2,4 miljonus eiro lielu aizdevumu no “Latvijas krājbankas”, lai it kā iegādātos jahtu “Highlander” no kompānijas “Latin American Tug Holding” (LATH), taču prasītāju prasībā ir izskaidrots, ka aizdevums netika izsniegts bankas interesēs, bet gan tās līdzīpašnieka Antonova un ar viņu saistīto personu interesēs.
Savu apgalvojumu aizstāvis pamatoja ar to, ka 2007.gada 27.augusta klienta anketā norādīts, ka “Plazmexon” reālais īpašnieks ir Antonovs, bet pilnvarotā persona Vladimirs Oplančuks, kurš ir Antonova brālēns. Savukārt nākamā gada 25.jūnija klienta anketā norādīts, ka “Plazmexon” reālais īpašnieks ir Viktors Jampoļskis, kurš ir Antonova sievastēvs, taču pilnvarotā persona vēl joprojām ir Oplančuks.
Prasītāju ieskatā šī reālo īpašnieku nomaiņa bija fiktīva, jo 2009.gada februārī kāda “Latvijas krājbankas” darbiniece nosūtīja e-pastu Ovčiņņkovai un bankas klientu projektu vadītājam Kirilam Postalovskim, kurā bija lūgts nomainīt “Plazmexon” reālo īpašnieku anketās ar atpakaļejošu datumu, sākot no 2007.gada.
Savukārt par 2,4 miljonus eiro lielu aizdevumu galvoja Viktors Millers, kurš bija Antonovam piederošā uzņēmuma “Spyker” direktors un dibinātājs. Vonsovičs arī izcēla, ka “Spyker” padomē darbojies arī Bondars.
Advokāts arī norādīja, ka aizdevumam bija piemēroti īpaši draudzīgi aizdevuma izsniegšanas un apkalpošanas noteikumi, tostarp netika ņemts vērā tas, ka “Plazmexon” nebija iesniegusi savus finanšu pārskatus, kā arī tas, ka “Plazmexon” pat nesedza darījuma komisijas maksu 4800 eiro apmērā no saviem līdzekļiem, bet gan no saņemtā aizdevuma.
Pēc tam, kad “Plazmexon” saņēma aizdevuma pirmo daļu jeb 800 000 eiro, šī nauda tika pārskaitīta “Spyker”, lai dzēstu Millera parādsaistības. Turpretim otrā aizdevuma daļa 1,6 miljonu eiro apmērā tika pārskaitīta uzņēmumam “Hugenholtz”, lai dzēstu tā parādsaistības ar LATH. Vonsovičs uzsvēra, ka LATH vienīgais īpašnieks bija Millers, bet “Hugenholtz” īpašnieks Hans Hugenholcs bija valdes priekšsēdētājs un padomes loceklis “Spyker”, skaidroja aizstāvis.
Vonsovičs tiesai norādīja, ka pāris mēnešus vēlāk, nākamā gada martā “Latvijas krājbanka” izsniedza “Plazmexon” aizdevuma palielinājumu vēl 350 000 eiro apmērā, norādot, ka aizdevuma palielinājuma mērķis ir ķīlas objekta jeb “Highlander” jahtas uzlabošanas un modernizācijas darbu apmaksa. Šo, tāpat kā iepriekšējo aizdevuma līgumu, parakstīja Oplančuks.
Arī šie līdzekļi tajā pašā dienā tika pārskaitīti Milleram par veikto jahtas remontu.
Vonsovičs arī atsaucās uz žurnāla “Forbes” rakstu, kurā bija norādīts, ka šāda shēma tika izmantota, jo pašam Milleram bija slikta kredītvēsture un viņš nevarēja saņemt kredītu. Millers arī nevarēja atdot kredītu, tādēļ jahta pārgāja bankas īpašumā.
Tāpat aizstāvis uzsvēra, ka “Plazmexon” piederēja 635 000 “Latvijas krājbankas” akciju, kuras kompānija iegādājās 2008.gada novembrī laika periodā starp abiem aizdevumiem. Šīs akcijas “Plazmexon” iegādājas no uzņēmuma, kura valdē atradās attiecīgās civillietas atbildētāja Andreja Surmača sievastēvs.
Vonsovičs tiesai norādīja arī uz faktu, ka neskatoties uz to, ka “Plazmexon” aizdevumu nespēja atdot, bankas valde pat neapsvēra iespēju vienpusēji izbeigt aizdevuma līgumu un prasīt aizdevuma pirmstermiņa atmaksu, pārdodot ieķīlāto jahtu. Tā vietā, banka 2009.gada augustā noslēdza līgumu par soda naudu un vēlāk arī izlīguma līgumu, atbrīvojot “Plazmexon” no parādsaistībām, pārņemot jahtu bankas īpašumā.
Advokāts tiesai sacīja, ka saistībā ar šo notikumu Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) secināja, ka “Latvijas krājbankas” rīcība nebija atbilstoša.
Sekojot notikumu gaitai tālāk, Vonsovičs norādīja, ka arī pēc tam, kad banka bija pārņēmusi jahtu savā valdījumā, LATH un attiecīgi arī Millers piedalījās tās tirgošanā.
Vonsovičs uzsvēra, ka pēc tam, kad “Latvijas krājbanka” tika atzīta par maksātnespējīgu, bankas maksātnespējas administrators jahtu “Highlander” pārdeva par apmēram 830 000 eiro. Izsolē šo jahtu iegādājās uzņēmums “Blue Delta Navigation Limited”, par kuras dalību izsolē nepieciešamo maksājumu veica Millers.
Ar šo Vonsovičs nonāca pie secinājuma, ka izsniegtais aizdevums faktiski nebija aizdevums, bet gan noorganizēta nauda Antonova un ar viņu saistīto personu vajadzībām, par ko bankas valdes locekļi vai nu zināja, vai arī viņiem vajadzēja par to zināt.
Savā uzrunā tiesai Vonsovičs vairākkārtīgi atsaucās uz Anglijas tiesas spriedumu lietā pret Antonovu.
Šajā spriedumā Anglijas tiesa bija norādījusi, ka ir “pilnīgi skaidrs, ka “Plazmexon” izsniegtais aizdevums nebija neatkarīgu un nesaistīto pušu darījums un tas bija pretrunā ar bankas interesēm”.
Savukārt otra epizode šajā civillietā ir saistīta ar nekustamo īpašuma projekta attīstību Sanktpēterburgā. Šajā epizodē prasītāji prasa solidāri piedzīt no bijušajiem “Latvijas krājbankas” valdes locekļiem radušos zaudējumus vairāk nekā 13 miljonu eiro
Komentējot šo epizodi tiesai Vonsovičs norādīja, ka 2008.gada 12.februārī “Latvijas krājbanka” izsniedza 20,65 miljonu ASV dolāru lietu aizdevumu uzņēmumam “Consultant”, lai tas varētu Sanktpēterburgā attīstīt celtniecības projektu “Krapivnij”. Arī par šis aizdevums prasītāju ieskatā netika izsniegts bankas interesēs, bet gan Antonova un ar viņu saistīto personu interesēs.
Lai pierādītu savu apgalvojumu, Vonsovičs tiesai norādīja uz to, ka 2008.gada 11.februāra “Consultant” klientu anketā norādīts, ka tās 100% daļu īpašnieks ir kāds Alfrēds Viktors Brūsters, taču nākamajā dienā kredīta analīzes veidlapā kā 100% daļu īpašnieks ir norādīts Makisms Ančipolovskis.
Advokāts skaidroja, ka Ančipolovskis ir bijis juridiskais konsultants vairākās ar Antonovu saistītās sabiedrībās, piemēram, “Conversbank”. Tāpat Ančipolovskis sniedza juridisko palīdzību darījumā, kura rezultātā banka “Snoras” iegādājās “Latvijas krājbanku”. Ančipolovskis arī ieņēma “Latvijas krājbankas” valdes locekļa amatu laikā no 2008.gada 5.novembra līdz 2009.gada 15.septembrim.
Skaidrojot aizdevuma shēmu Vonsovičs norādīja, ka, lai arī kredīta līgumā kā kredīta izsniegšanas mērķis bija minēta īpašuma celtniecības projekta attīstīšana un ar to saistīto izdevumu segšana, dokumentāli tika radīts iespaids, ka bankas izsniegtais kredīts tika izlietots, lai “Consultant” iegādātos kāda uzņēmuma akcijas.
Taču advokāts tiesai uzsvēra, ka viņa ieskatā šī akciju iegādāšanās bija fikcija, jo brīdī, kad “Consultant” tās iegādājās, tās jau piederēja “KonversInvest”, no tā izriet, ka “Consultant” nekad nekļuva par šī uzņēmuma kapitāldaļu īpašnieku. Vonsovičs arī skaidroja, ka nav saprotams par kādiem līdzekļiem “Consultant” varētu attīstīt “Krapivnij” projektu.
Brīdī, kad 2009.gada aprīlī “Consultant” nespēja sākt kredīta atmaksu, bankas valde nolēma aizdevumu restrukturizēt. Tobrīd “Consultant” īpašniece bija Jeļena Maķedonskaja, kura agrāk strādājusi Antonova kontrolētās “Investbank” revīzijas komisijā.
Savukārt tā paša gada oktobrī “Consultant” neveica arī restrukturizētā aizdevuma maksājumu un “Latvijas krājbanka” iesniedza prasības pieteikumu Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesā par parāda piedziņu un šī prasība tika pilnībā apmierināta, skaidroja advokāts.
Vonsovičs norādīja, ka, saprotot, ka aizdevums netiks atdots, nolemts rīkot nekustamā īpašuma izsoles, vienlaikus paredzot – ja divu izsoļu laikā īpašums netiks pārdots, to par 25% zemāku cenu varēs iegādāties “Latvijas krājbanka”. Izsoles rīkošana tika uzticēta parādniekam fiktīvi piederošam uzņēmumam, kurš par izsoles organizēšanu no “Latvijas krājbankas” pieprasīja vairāk nekā 1,1 miljonu Krievijas rubļu.
Pēc aizstāvja teiktā, “Latvijas krājbanka” un attiecīgais uzņēmums jau pirms izsoles bija vienojušies, ka īpašums paliks bankas īpašumā.
Dienu pēc sākotnējās izsoles, tās rīkotāji pārsūtīja “Investbank” sagatavoto vērtējumu, kurā bijis minēts, ka “Latvijas krājbankai” ir tiesības 30 dienu laikā noslēgt vienošanos ar izsoles organizatoru par objekta iegādi. Tādējādi nedēļu pēc pirmās izsoles norises “Latvijas krājbanka” no izsoles organizatora par apmēram 20 miljoniem eiro iegādājusies objektu, kura patiesā vērtība iegādes brīdī, pēc Anglijas tiesas pieaicinātā eksperta vērtējuma, bija 2,5 miljoni eiro, pauda Vonsovičs.
Savukārt pēc “Latvijas krājbankas” maksātnespējas pasludināšanas, tās maksātnespējas administrators pārdeva “Krapivnij” īpašumu atklātā izsolē par vairāk nekā 2,5 miljoniem dolāru, uzsvēra Vonsovičs.
Pēc sava notikumu izklāsta Vonsovičs atbildēja uz atbildētāju jautājumiem.
Visaktīvāk jautājumus uzdeva Pelcbergs, kurš vairākkārtīgi apšaubīja administratoru veiktās darbības, uzskatot, ka tās ir bijušas neprofesionālas un novedušas pie īpašumu pārdošanas par zemāku samaksu.
Nākamā tiesas sēde plānota, 2.novembrī plkst.10.
Kā ziņots, 2011.gada nogalē “Latvijas krājbankā” tika konstatēts ap 100 miljonu latu (aptuveni 142 miljonu eiro) līdzekļu iztrūkums, bet jau tā paša gada 23.decembrī Rīgas apgabaltiesa “Latvijas krājbanku” pasludināja par maksātnespējīgu. Ņemot vērā līdzekļu iztrūkumu, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padome nolēma apturēt visu “Latvijas krājbankas” finanšu pakalpojumu sniegšanu. Policija par notikušo sāka izmeklēšanu.
