Vācijā cenšas rekonstruēt dokumentu miljonus, kurus paspēja saplēst slepenpolicijas darbinieki 5
Bijušās Austrumvācijas slepenpolicijas jeb “Stasi” arhīvu dokumenti pētniekiem, žurnālistiem un individuālām personām (pieprasot informāciju par sevi) ir pieejami jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Tomēr – ne gluži visi. Ar apmēram 15 000 maisu saturu joprojām nav iespējams iepazīties nevienam. Iemesls nav politisks, bet gan gluži praktisks: dokumenti maisos ir saplēsti apmēram 400 – 600 miljonos strēmeļu.
Jau vairāk nekā 20 gadu notiek šo dokumentu restaurācijas darbi. Līdz šim izdevies atjaunot vien niecīgu daļu: 500 maisu jeb apmēram 1,5 miljonus lapaspušu. Daudzus gadus restaurācijas darbi veikti manuāli, ar rokām meklējot un pēc puzles principa savietojot strēmeles. Vairāk nekā pirms desmit gadiem arhīvu pārraugi sadarbībā ar Vācijas “Fraunhofer” institūta zinātniekiem sāka izmēģināt jaunu metodi – virtuālo rekonstrukciju. Tika izstrādāta programmatūra, ar kuras palīdzību atjaunošanu automātiski varētu veikt dators. Taču ar šo metodi pagaidām testa režīmā izdevies atjaunot vien 23 maisus jeb 91 000 lapaspušu. Tas ir mazāk, nekā iepriekš bija izdevies rekonstruēt roku darbā. Iemesls: joprojām nav izgudrots pietiekami jaudīgs un precīzs skeneris.
Kādi dokumenti atrodas maisos, kāpēc “Stasi” darbinieki tos saplēsa, kāpēc nepieciešama restaurācija un kas ir tās galvenie tehniskie šķēršļi, par to saruna ar Vācijas federālās pārvaldes bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas drošības dienesta dokumentu izvērtēšanai pārstāvi Dagmāru Hofešteti.
16 000 maisu, 40 – 55 miljoni lapaspušu, 500 – 600 miljonu strēmeļu. Neapšaubāmi milzīgs darba apjoms rekonstrukcijai. Taču, vai tas arī nebija milzīgs darbs “Stasi” līdzstrādniekiem, lai tādu daudzumu dokumentu saplēstu? Kā viņi to spēja?
Dagmāra Hofeštete: Lai paskaidrotu, vispirms jāaplūko konteksts, kādā tolaik risinājās notikumi. Miermīlīgās revolūcijas laikā 1989. gadā, kad cilvēki Austrumvācijā izgāja ielās un “Stasi” cilvēki saprata, ka Vācijas Demokrātiskās Republikas laiks tuvojas beigām, jau novembrī tika izdoti pirmie rīkojumi iznīcināt tādus “Stasi” dokumentus, kas dokumentē īpaši pretlikumīgas dienesta darbības. Citiem vārdiem: “Stasi” mēģināja sākt “tīrīšanu” paši savos apcirkņos. Tam pievērsa uzmanību pilsoņi un decembrī sāka ieņemt “Stasi” birojus. Taču jau pirms tam “Stasi” bija paspējis sākt iznīcināšanu, lietojot vairākas metodes. Akti tika smalcināti ar papīra smalcinātāju, dedzināti, kā arī mērcēti ūdenī, lai tā padarītu dokumentus neizlasāmus. Šādā veidā iznīcinātie dokumenti ir neatgriezeniski zuduši. Tomēr, arī dedzinot vai izmantojot mērcēšanas metodi, dokumenti iepriekš bija jāsaplēš, lai process būtu efektīvāks. “Stasi” bija 190 000 darbinieku, tātad darbaspēks, daudzus no viņiem iesaistot iznīcināšanā, bija pietiekami liels.
No kurienes nāca iznīcināšanas rīkojumi? Vai tos izdeva tikai centralizēti “no augšas” vai tomēr bija arī pašiniciatīva?
Pirmo pavēli 1989. gada 16. novembrī izdeva “Stasi” ministrs Ērihs Mīlke, pieprasot izšķirot materiālus un atbrīvoties no nevajadzīgā. Dažādās “Stasi” struktūrvienībās darbinieki šos rīkojumus gan interpretēja atšķirīgi. Jāņem vērā, ka 9. novembrī krita Berlīnes mūris un valdīja revolucionārs noskaņojums, tādēļ daudzas procedūras arī “Stasi” dienestā vairs nenotika gluži tā, kā tām normāli būtu vajadzēja notikt. Būtisku lomu spēlēja arī apstāklis, ka tobrīd, 1989. gada novembrī un decembrī, vēl tika plānots, ka “Stasi” nevis tiks likvidēts, bet gan turpinās strādāt kā reformēts, “attīrīts” un normāls VDR iekšējās un ārējās drošības dienests. Tātad ne visu darbinieki centās iznīcināt. Svarīga informācija apzināti tika saglabāta, jo bija nodoms to izmantot dienesta darbā nākotnē. Milzīgs daudzums arhīvu ir saglabājies neskarts. Dokumentu apjoms, kas ir mūsu rīcībā, veido 111 kilometrus.
Jā, absolūti lielākā daļa. Taču kā ir ar saturisko nozīmību? Vai var apgalvot, ka dokumentos, kas ir saglabājušies, atrodas arī vissvarīgākā informācija, turpretī saplēsto papīru maisos – mazāk nozīmīgi materiāli?
To ir ļoti grūti novērtēt. Kā jau minēju, dažādās vietās iznīcināšanas darbs noritēja ar atšķirīgu intensitāti. Var pieļaut, ka lielākoties darbinieki rīkojās saskaņā ar rīkojumiem un centās arhīvus iztīrīt no tādiem dokumentiem, kas “Stasi” varētu likt izskatīties slikti. Tas nozīmē: atbrīvojās no materiāliem, kas dokumentēja sevišķi prettiesiskas darbības. Tomēr vienlaikus ar tiem tika izsviesti arī tādi papīri, kas vienkārši bija nevajadzīgi. Tādēļ dokumentu saturiskā kvalitāte dažādās vietās ir atšķirīga. Starp dokumentiem, kas saglabājušies, atrodas arī tādi, kas skaidri dokumentē drošības dienesta iejaukšanos VDR pilsoņu dzīvē. Tomēr šodien nav iespējams droši pateikt, cik daudz svarīgāko un centrālo un cik nebūtiskāku dokumentu tika iznīcināts. Materiāli nereti tika glabāti arī vairākās kopijās. Tas nozīmē, ka dažkārt kaut kas, kas ir pazudis iznīcināšanā, citā kopijā, citā struktūrvienībā un vietā ir saglabājies neskarts. Šis ir ļoti sarežģīts arhīvs. Arī tādēļ, ka tā organizācija atspoguļo slepenpolicijas domāšanas veidu un darba metodes. Slepenpolicijā domā un daudz ko dara pavisam citādi nekā parastā ministrijā.
Iznāk, ka īsti nevar zināt, pie kāda tipa dokumentiem varētu tikt, ja vien būtu iespējams maisus ar saplēstajiem papīriem rekonstruēt. Varbūt tie atklātu ko gluži jaunu visai sabiedrībai, bet varbūt – būtu interesanti vien specializētiem vēsturniekiem, vai tā?
Skaidrs, ka nevienam dokumentam nepiemīt absolūta vērtība ikvienam. Absolūta vērtība varbūt piemīt tikai nedaudziem vēsturiskiem dokumentiem. Piemēram, Bībeli pie tādiem varētu ierindot. Tādēļ nozīmību ir grūti izmērīt. Var būt tā, ka kāds dokuments atspoguļo konkrēta cilvēka likteni, kurš bijis “Stasi” upuris, un ar šo materiālu var to pierādīt, ka viņš ticis politiski vajāts, un pieprasīt reabilitāciju. Tad šādam dokumentam ir liela vērtība no konkrētās personas viedokļa. Taču nav teikts, ka tas būs sevišķi vērtīgs no vēsturnieku skatpunkta. Tāpat arī otrādi – ja kāds dokuments var atklāt, ka kāda prominenta persona bijusi “Stasi” neoficiālais informators, tad šādam faktam ir liela sabiedriska, bet zemāka individuāla nozīme. Noteikt kaut kam vērtību – tā ir subjektīva lieta.
Taču mūsu galvenais uzdevums ir padarīt “Stasi” arhīvu pieejamu sabiedrībai un rūpēties par drošu dokumentu glabāšanu. Saplēstie dokumenti arī pieder pie dokumentiem. Arī tie pelnījuši kļūt pieejami. Mēs nevēlamies, lai “Stasi” būtu tas, kas beigu beigās mums norādītu, ko mēs drīkstam lasīt un ko ne. Tā vietā mums jāpadara visi dokumenti, cik iespējams, pieejami. Un pēc tam varam diskutēt par to, kā lai ar šo informāciju apejamies un ko īsti tā mums pastāsta vai nepastāsta par diktatūras darbības mehānismiem.
Tātad jūs vienkārši pildāt savu pienākumu, vērtības noteikšanu atstājot citu ziņā.
Jā. Protams, apejami nav arī citi faktori kā, piemēram, izmaksu attiecība pret lietošanas vērtību. Citiem vārdiem – cik daudz pūļu un naudas maksā noteikta skaita lapu atjaunošana un vai tas tiešām ir tā vērts attiecībā pret iespējamo ieguvumu? Tā tas ir ar daudzām lietām dzīvē, ka šādu jautājumu nākas uzdot. Ja kāds darbs ir pārāk dārgs vai laikietilpīgs, jāizsver, ko no tā ir iespējams paveikt un kas jāatstāj nedarīts. Taču Vācijas Federālās Republikas un mūsu institūcijas uzstādījums ir šāds – mēs vēlamies izvērtēt un apstrādāt Vācijas 2. diktatūras vēsturi, lai tādā veidā sensibilizētu mūsu pašu šodienas demokrātiju. Un arī izrādīt cieņu cilvēkiem, kas tikuši šīs diktatūras vajāti. Un pie tā pieder arī saplēsto dokumentu restaurācija.
Kādā stadijā šobrīd atrodas restaurācijas projekts? Ja pareizi saprotu, tā kā ar digitalizācijas testa projektu pagaidām nav veicies tik labi, kā bija cerēts, šobrīd darbinieki atkal turpina manuālo rekonstrukciju?
Pilotprojekta ietvaros mūsu uzdevums bija izzināt, vai vispār un cik efektīvi ir iespējams restaurāciju veikt ar datora palīdzību. Nekur pasaulē vēl līdz šim nekas tamlīdzīgs nebija izmēģināts. Mūsu projekta partnerim “Fraunfofer” institūtam šādu unikālu programmatūru izdevās radīt. Atsevišķo strēmeļu savietošanu ar to ir iespējams veikt virtuāli. Taču problēma ir tā, ka nekur pasaulē vēl nav izgudrota programmai atbilstoša skenera tehnoloģija un arī institūta zinātniekiem atbilstošu tehnoloģiju radīt nav izdevies. Iepriekšējais projekts ar to ir noslēdzies. Drīzumā ceram vienoties par nākamo projekta etapu. Tikmēr to lapaspušu rekonstrukcija, kas saplēstas lielākās – vien divās, trīs daļās –, tiek turpināta ar roku darbu.
Kas ir galvenā tehniskā problēma ar skeneri?
Varētu domāt: kas gan problemātisks var būt ar skenēšanu, jo tehnika taču ir pieejama. Mūsdienās taču ieskenēt iespējams kaut vai ar mobilo tālruni. Taču mūsu situācija ir ļoti kompleksa. Dators, kas šķiro papīra gabaliņus, lai tos savienotu “puzlē”, nelasa tekstu, bet gan savieto detaļas pēc to plēsuma formas. Līdzīgi kā liekot parastu puzli, ir svarīgi atpazīt “riskantās” atsevišķo detaļu vissmalkākās formas, lai precīzi piemeklētu citu šai formai atbilstošu detaļu. Tādēļ ir svarīga ļoti augsta skenera izšķirtspēja. Tik jaudīgu skeneru patlaban nav. Nevienam līdz šim vēl nekur nav vajadzējis skenēt tik precīzi, ar milimetru vai pat milimetru daļu precizitāti.
