1469. gada 3. maijā. Dzimis reālpolitikas pamatlicējs 0
Pirms 550 gadiem Florencē piedzima viens no nozīmīgākajiem Itālijas renesanses laikmeta domātājiem un politiķiem, arī vēsturnieks un literāts Nikolo Makjavelli.
Diplomātijā un politikā arī mūsdienās jo plaši tiek lietots jēdziens “makjavellisms”, ar to saprotot vēsā aprēķinā balstītu, cinisku reālpolitiku.
Kad 1513. gadā Makjavelli uzrakstīja savu visslavenāko traktātu “Il Principe” (“Valdnieks”), viņš jau bija pieredzējis Florences republikas diplomāts un valstsvīrs.
“Valdnieks” faktiski bija universāla, racionālismā balstīta pamācība jebkuram valsts vadītājam vai mazāka ranga pavaldonim, kā saglabāt un noturēt varu, kā veidot attiecības ar citiem valdniekiem.
Dzīve bija autoru iemācījusi, ka morālei politikā nav nozīmes, jo svarīgākais ir saprast, kad slēdzami un laužami līgumi, kad jāsola un kad jāatsakās no solījumiem, kad un kam jāpalīdz un kad šo pašu sabiedroto labāk nodot.
Uzskata, ka Makjavelli politiskās pārliecības ziņā bijis republikānis, tomēr vienlaikus viņa ieskatā vēstures ritējumu un notikumu virzību nosaka personības, vadoņi.
Tiem, kas vēlējās būt veiksmīgi vadoņi, Florences domātājs izvirzīja augstas prasības – šādiem cilvēkiem klājās studēt vēsturi un ievērojamu vīru darbus, jābūt drosmīgiem, enerģiskiem, apķērīgiem, jābūt reizē “kā lauvam un lapsai”, bet arī patriotiskiem, gataviem upurēt privātās intereses valsts labā. Makjavelli ideālais valdnieks vienmēr būs racionāls, elastīgs savos uzskatos un rīcībā, par spīti morālei.
Jāatzīmē, ka latviešu valodā “Valdnieks” tika izdots vien 2007. gadā, kaut gan tā tulkojumu literāte Veronika Strēlerte sagatavoja Otrā pasaules kara gados.
