1422. gada 27. septembrī. Robežas, kas turējās 500 gadu 9
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 600 gadiem Vācu jeb Teitoņu ordeņa lielmestrs Pauls no Rusdorfas un Livonijas ordeņa mestrs Eberhards no Zaunsheimas no vienas un Polijas–Lietuvas valsts valdnieki karalis Jagailis un dižkunigaitis Vītauts Dižais no otras puses karaspēka nometnē pie Melno jeb Melnas ezera mūsdienu Polijas ziemeļaustrumos netālu no Toruņas parakstīja miera līgumu, kas izbeidza tā paša gada jūlijā poļu–lietuviešu uzsākto Golubas (pilsēta un cietoksnis Prūsijā) karu.
Tas noslēdza postošo Vācu ordeņa un lietuviešu–poļu karu sēriju par Žemaitiju, kuras dēļ 14. un 15. gadsimtā pastāvīgi cieta arī Kursas, Zemgales, tāpat Prūsijas iedzīvotāji, kas pamazām bija pametuši nedrošos robežapgabalus, tā ka, pēc laikabiedru apgalvojumiem, gar Nemunas upi esot bijis pilnīgi tukšs, jo tur vairs nedzīvojis neviens cilvēks un barību nav varēts dabūt pat zirgiem.
Melno miers nosprauda precīzas robežas, kas noturējās vairāk nekā 500 gadu, padarot tās par vecākajām un stabilākajām Eiropā. Ordenis, kura militārā varenība jau bija pagātne, piekrita robežām ar Poliju, atteicās no pretenzijām uz Lietuvas Žemaitiju un zaudēja šauro Baltijas jūras piekrastes zemes strēmeli, kas iepriekš savienoja Vācu ordeni Prūsijā ar tā Livonijas atzaru, tomēr paturēja Mēmeli. Jāpiebilst, ka Melno ezera līguma pergamentā pirmo reizi minēts Mēmeles alternatīvais nosaukums – Klaipēda. Latvijas gadījumā būtiski, ka Livonijas ordenis bija spiests lietuviešiem atdot Dienvidkursu, Zemgales un Sēlijas dienviddaļas, uz kurām iepriekš pretendēja abas puses.
1921. gadā nospraustās Latvijas–Lietuvas robežas praktiski ir tās pašas, par kurām 1422. gadā vienojās pie Melno ezera. Līdzīgi ir ar mūsdienu Lietuvas un Krievijas Kaļiņingradas apgabala robežlīniju.
