Māris Zanders: 140 zīmēs tviterī saruna nenotiek. Kaitina ministriju niķis 7
Ne tikai atsevišķi politiķi un partijas, bet valsts institūcijas cenšas būt mūsdienīgas, smalki izsakoties, komunikācijā ar sabiedrību. Tām ir savi tviterkonti, videomateriālu kanāli “youtube” vietnē, un vēl, un vēl. Tas viss ir jauki, jo, piemēram, dod iespēju izklaidēties, vērojot, cik pašapzinīgi valsts augstākās amatpersonas demonstrē savas sliktās angļu valodas zināšanas, tāpat ir bezgala vērtīgi iepazīties ar apsveikumiem mūsu sportistiem par viņu sasniegumiem. Galu galā visa šī informatīvā trokšņa ģenerēšana rada kādam darba vietas.
Tomēr, ja komunikācijas mērķis ir sabiedrības labāka izpratne par politiku un lēmumu pieņemšanu, tad jāsecina, ka aizraušanās ar “mūsdienīgumu” mērķi nesasniedz. Objektīvu iemeslu dēļ. Minēšu divus piemērus. Saeimas šodienas plenārsēdes darba kārtībā iekļauti opozīcijas sagatavotie grozījumi likumā “Par valsts sociālo nodrošināšanu”. Man kā mierīgam civiliedzīvotājam nav jāzina, vai opozīcijas ierosinājums pārcelt, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūras 93 amata vietu finansēšanas izdevumus no sociālā uz pamatbudžetu ir jēdzīgi vai nav. Es tikai, līdzīgi kā citi, esmu dzirdējis bažas, ka sociālajā budžetā samazinās rezerves. Kur un kā es uzzināšu vairāk par argumentiem un pretargumentiem ierosinātajiem grozījumiem? No kāda opozīcijas deputāta “čivinājuma”: “Atradām 16 miljonus sociālajā budžetā – varas kliķei tie nav vajadzīgi!”? Ja informatīvajā telpā man primārais ziņu atlases mērķis ir uzmeklēt vēl kādu pierādījumu “kliķes” nelietīgumam, tad, protams, ar “čivinājumu” pietiek. Vai – nostājoties pretējā pozīcijā – ar “čivinājumu”: “Izdevās paglābt sociālajā sfērā strādājošos no opozīcijas populistiska uzbrukuma viņiem un sfēras klientiem.” Savukārt, ja es vēlos saprast jautājumu, man atliek cerēt uz debatēm plenārsēdē – turklāt to var arī nebūt vai arī tās var būt klaigāšanas līmenī.
Valdības darba kārtībā nonācis (pieteikts valsts sekretāru sanāksmei) svarīgs politikas dokuments – “Zemes politikas plāns 2017. – 2020. gadam”. Protams, varu ar to iepazīties Ministru kabineta interneta vietnes sadaļā “Tiesību aktu projekti”. Bet kur uzzināt pretējus, atšķirīgus viedokļus par plānu? Vai plāna autoru skaidrojumus neskaidrībām, kas radušās civiliedzīvotājiem, vēlams ne “profesionālajā žargonā”? Tas gan neattiecas uz konkrētā plāna izstrādātāju (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija), bet mani personīgi nedaudz kaitina ministriju niķis par šādiem dokumentiem “informēt” ar lakoniskām gavilēm tviterī, kurās, protams, uzsvērts, kādi malači ir ministrija un ministrs (pievienota saite uz preses relīzi…).
Daži ierosinājumi. Pirmkārt, atmest kaut kādu konsultantu gudrinieku ievazāto tēzi, ka ir jāmāk “lietas būtība” izklāstīt “dažos teikumos”. Tas ir populisms. Varbūt ir jāspēj īsi un kodolīgi atbildēt intervijas formātā, bet kopumā politiku jēdzīgi izklāstīt “dažos teikumos” nevar. Otrkārt, institūcijām būtu jānovērtē, vai to sagatavotie skaidrojošie materiāli (mājas lapās tie parasti atrodami sadaļā “nozares politika”) ir uzrakstīti latviešu valodā, kādu lieto sabiedrības vairākums. Treškārt, būtu jānovērtē, cik bieži reāli tiek atjaunota informācija, kas nereti ir sadaļās “biežāk uzdotie jautājumi” – atļaušos apgalvot, ka te bieži manāma varena nobīde laikā. Ceturtkārt, politiķiem/partijām ir jāapzinās, ka – vēlreiz! – komunikācija, izmantojot tviterkontus, objektīvi ir saturiski sekla, tādēļ savas pozīcijas jāizklāsta normāli izveidotās mājas lapās, kurās ir kaut kas vairāk par partijas simboliku un “piekabinātiem”… nu, protams, kā gan citādi, tviterkontiem.
Negrasos apgalvot, ka politiķi un amatpersonas speciāli vairās no normālas komunikācijas ar sabiedrību. Ticamāk, ka viņi nekritiski pieņēmuši kā dominējošas tās saziņas formas, kas noderīgas tēla veidošanā dažādām “zvaigznēm” un “zvaigznītēm”, vai varbūt vēlētāju mobilizēšanā priekšvēlēšanu periodā. Sarunai par valstī notiekošo ar tādām nepietiek. Politika nav (tas saudzīgi sakot) tikai personīgā atpazīstamība. Svarīgāk par iespēju uzzināt, kāds dabas skats lēmumu pieņēmējam ir iepaticies vai kādi joki viņam saprotami, ar kādu skolēnu grupu amatpersona tikusies, ir saprast, ar ko šis cilvēks nodarbojas darba laikā.
