4. Nedrīkst iet uz bērēm, jo tad bērns piedzims bāls, slimīgs/mirušā dvēsele var aizsaukt līdzi vēl nedzimušā mazuļa dvēseli. Nedrīkst skatīties uz mironi, citādi bērns šķielēs. 0
Dina Ceple: “Aizliegumu iet uz bērēm un skatīties uz mirušo mērķis ir pasargāt topošo māmiņu no pārlieku spēcīgiem pārdzīvojumiem. Kā jūtas mamma, tā jūtas bērns. Mūsdienās tam ir rasts zinātnisks skaidrojums, proti, smadzenes un citi orgāni ražo neiromediatorus serotonīnu, dopamīnu, adrenalīnu un noradrenalīnu – tās ir vielas, kuru līmeņu attiecības nosaka mūsu emocijas. Piemēram, ja serotonīna līmenis ir augsts, bet dopamīna – zems, sieviete jūtas laimīga un mierpilna. Savukārt, ja dopamīna līmenis ir augstāks, sieviete ir uzbudināta un trauksmaina, var būt depresīvas izjūtas. Neiromediatori cirkulē mammas asinsritē un caur nabassaiti nonāk arī bērna organismā. Ar asins plūsmu viņš saņem mammas prieku vai bēdas. Pavadot tuvu cilvēku pēdējā gaitā, tiešām var gadīties, ka mamma bēdājas tik ļoti, ka mazulis nomirst.”
5. Ja māte grūtniecības laikā redz cilvēku ar kādu kaiti vai vizuālu defektu, par to stipri domā un aizskar sevi attiecīgās vietās, tad jaunpiedzimušajam būs tādas pašas kaites.
Dina Ceple: “Arī šis ticējums saistāms ar neiromediatoriem. Grūtniecības laikā Dievs atver sievietes sirdi, un viņa kļūst īpaši jūtīga. Redzot cilvēku, īpaši bērnu ar defektu, pārdzīvo gan par nelaimīgo, gan to, lai pašas mazulis nepiedzimtu tāds. Spēcīga satrūkšanās vai sabīšanās, ieraugot šādu cilvēku, var kaitēt bērniņam mātes miesās, jo viņš ļoti jutīgi reaģē uz nervu impulsu pārrāvumiem. Rociņa vai kājiņa pat var attīstīties vājāka. Tas nav zinātniski pierādīts, tomēr tautas novērojumi liecina, ka tā ir. Tādēļ grūtniecības laikā iesaka skatīties uz skaistiem cilvēkiem, domāt pozitīvas domas.”
6. Nedrīkst ķert ar roku pie miesas, ugunsgrēku redzot vai no kaut kā izbīstoties, citādi tajā vietā bērnam būs ugunszīme.
Dina Ceple: “Spēcīgs izbīlis, satraukums nozīmē lielu adrenalīna pieplūdumu. Uzskata, ka, tam koncentrējoties vienviet uz mazuļa ādas, var veidoties ugunszīme, dzimumzīme, hemangioma vai cits defekts. Tas gan nav zinātniski pierādīts, jo ar grūtniecēm eksperimentus neveic. Tomēr lielākoties mammas, kuru mazulim ir ugunszīme, stāsta, ka piedzīvojušas ugunsgrēku vai ļoti satraucošu notikumu. Diez vai tā ir sakritība.”
Janīna Kursīte-Pakule: “Pat neesot stāvoklī, diez vai ieteicams skatīties sirdi plosošas ainas, piemēram, ugunsgrēku. Vismaz miegs, ja ne vairāk, būs traucēts. Mēs esam tādi, kādas domas domājam. Tas pats tiek pārnests uz bērnu – gan mātes miesās, gan piedzimušu.”
