6. Ceļa zīmes pēc tam noņem 6
Nereti mežā iezīmē takas, kokos iesienot košus polietilēna maisiņus, bet uz šīm zīmēm nevar paļauties. Ja garām ies inspektors vai dabas draugs, viņš visu mežam lieko savāks.
Ja tā tomēr šķiet drošāk, var ņemt līdzi košas lupatiņas (lai nesajūk ar citu iesietajiem lielveikalu maisiņiem) un piestiprināt zariem. Ārā nākot, tās noteikti savāc!
7. Iet pa stigu
Stigas mežā stiepjas ziemeļu–dienvidu un rietumu–austrumu virzienā. Ejot pa tām, nokļūs mežmalā vai līdz citām stigām un agri vai vēlu izkulsies ārā. Latvijas meži nav tik lieli, lai pieaudzis cilvēks no tiem nekad neiznāktu. Protams, ja nesākas panika un ir stipra veselība.
Meža stigas un to tīklu der izpētīt kartē.
8. Noder nūja
Ejot uz mežu, var ņemt līdzi soļošanai domāto, speciālo nūju, bet tikpat labs būs mežmalā noskatīts koks. Tas īpaši noderēs purvainā vietā. Ar nūju var pamērīt dziļumu brišanai paredzētajā vietā vai palikt to sev apakšā un izvilkties, ja gadījies iestigt dūksnājā.
Nūja atvieglo iešanu. To iedurot zemē, galā var piesiet mantu maisiņu. lai purvā nepazūd un ir redzams pa gabalu.
9. Turas pie takām
Rudeņos cilvēki vienmēr ir gājuši ogās, un vietējie noteikti zina drošas vietas. Daudzviet ir saliktas laipas, lai tiktu pāri grāvim, taču svešā vietā tās jāpameklē.
Nomīdīta zāle liecina, ka pa šo taku var puslīdz droši iet, turklāt tās galā gaida iespējamā ogu vieta.
10. Ieklausās skaņās
Kliegt un brēkt meža vidū nav lielas nozīmes, taču paūjināt der – varbūt tiešām laimējas un tuvumā atrodas cits ogotājs vai sēņotājs. Parasti var dzirdēt automašīnu skaņas uz ceļiem vai vilciena radīto troksni, tuvējo māju skaņas. Arī tas var būt orientieris.
Mežā nevajag maldinoši, joka pēc atbildēt uz kāda saucienu.
11. Meklē sauszemi
Purvam raksturīgs paaugstināts centrs un slīpums uz malām. Ja izdodas ieraudzīt kādu grāvīti, ir skaidrs – tas tek uz purva malu. Kad nokļūst līdz vietai, kur purvs beidzas un sākas mežs, ieteicams iet pa šo joslu, līdz varēs tikt uz cilvēku iemītas takas, jo tādas ir visos purvos. Ejot pa to, ir cerības nokļūt uz kādas stigas vai ceļa.
12. Novērtē savus spēkus
Mežā iešana vienatnē jāatliek, ja ir slikta pašsajūta. Vismaz mājās jāatstāj zīmīte, kurp dosieties. Plānojot maršrutu, jāņem vērā, ka pa purvu iet ir divreiz grūtāk un lēnāk nekā pa mežu. Tātad kilometru purvā varēs noiet tikpat ilgā laikā kā divus mežā, turklāt nest smagu grozu ir apgrūtinoši.
Dodoties uz svešu mežu un purvu, internetā der izpētīt vietu. Purvi var būt gan sausāki, gan ūdeņiem bagātāki.
13. Akacī nespirinās
Ja esi iekritis akacī, nespirinies! Tas ir galvenais likums, ja gadījies iestigt. Nevis pats purvs velk iekšā, bet cilvēks, kūļājot kājas, sakustina blīvo kūdras masu. Ja pamatu zem kājām nejūt, jācenšas augumu noguldīt pēc iespējas horizontālāk un ar rokām satvert kādu cini, priedīti vai zaru, ko pavilkt zem sevis. Kad nokļūst drošākā vietā, mēģina kājas dabūt ārā pa vienai, piepalīdzot ar rokām. Ja akacis tomēr stipri tur, zābakus labāk atstāt purvam, nevis izmisīgi raustīties, jo kūdra iecementēs arvien stiprāk. Labāk zeķēs, bet dzīvs!
Akači ir dažādi. Bīstamākās ir melnas, dumbrainas vietas.
14. Palīdz prātīgi
Purva akacī iestigušajam palīgā dodas, tāpat kā glābjot slīcēju ūdenī, – tuvojas līšus. Glābšanai noder izturīgs koks, ar saknēm izrauta priedīte. Ja situācija ir kritiska un cilvēks strauji grimst, nedrīkst kavēties. Tad izmanto paša jaku vai bikses. No droša attāluma to padod nelaimē nokļuvušajam, lai viņš var pieķerties.
Sniegt roku nelaimē nokļuvušajam nav īsti gudri, jo slīcējs uztraukumā var ievilkt akacī arī pašu glābēju.
