Vai tu gadījumā nebiji viens no pirmajiem trimdas latviešiem, kuri uzdrošinājās apmeklēt okupēto Latviju? 6
Cik zinu, pirms manis Latvijā pabija vien daži, to starpā ārsts Andris Kadeģis un dzejniece Valda Dreimane. Atgriežoties viņi savus iespaidus uzticēja rakstniekam Pāvilam Klānam, kurš pat sarakstīja romānu “Riga retour”. Es ierados Latvijā kopā ar sievu Baibu, kurai tā bija pirmā atkalredzēšanās ar mammu, Latvijā pazīstamo bērnu dakteri Annu Peciņu. 1941. gadā, kad aizveda abus Baibas vecākus, viņai pašai bija tikai divi gadiņi. Baibas tēvu nošāva Noriļskā, bet māte pārdzīvoja un 1956. gadā atgriezās Latvijā. Ko Baibai nozīmēja satikt māti, par kuru viņa zināja tikai no nostāstiem un vēlāk saņemtām vēstulēm, var saprast vien cilvēks, kurš ir cietis līdzīgu zaudējumu.
Tu esi viens no pirmajiem Okupācijas muzeja atbalstītājiem, kādu laiku pat darbojies tā valdē. Kāds tas būs pēc patlaban notiekošās kapitālās pārbūves?
Manuprāt, to izsaka pats jaunās piebūves nosaukums “Nākotnes nams”. Pieminot pagātni, mums jāraugās nākotnē. Vienīgi gribētos, lai muzejā biežāk iegrieztos ne tikai skolēni un ārzemnieki, bet arī vidējā un vecākā paaudze.
Nebrīnītos, ka tiem, kuri paši labi atceras okupācijas laikus, tā ir savdabīga izvairīšanās, pat bēgšana no nepatīkamām atmiņām. Bet es vēlos pajautāt par vēl vienu lietu. Pēdējos gados tu esi pievērsies ne tikai grāmatniecībai, bet arī tulkošanai.
Man pašam liels atklājums bija baltvācieša Zigfrīda fon Fēgezaka daiļrade. Esmu iztulkojis vairākas viņa grāmatas, kas stāsta par Vidzemi un Latviju. Kā pašu pirmo pieveicu “Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689 – 1887”, kam sekoja romānu cikls “Baltiešu gredzens”. Pēdējais veikums – grieķu rakstnieka Nikosa Kazantzaka grāmata “Kristus pēdējais kārdinājums”, ko tulkoju no trīs valodām vienlaikus. Visai neparasts, pat strīdīgs sacerējums, kas atrodas Vatikāna aizliegto grāmatu sarakstā.
Savas atmiņas “Pētera peripetijas” tu noslēdz ar vārdiem, kas iegravēti Kazantzaka kapakmenī: “Ne no kā nebaidos, ne uz ko neceru, esmu brīvs.” Ko tev nozīmē būt brīvam?
Vispirms jau būt brīvam no aizspriedumiem, no aizvainojuma, naida un atriebības sajūtām. Pateikties Visuvarenajam par bagāto un interesanto mūžu. Priecāties par katru jaunu dienu, ko viņš man devis un dod joprojām.
