Pagrieziena punkts Krievijas vēsturē – Kuļikovas kauja pirms 640 gadiem 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 640 gadiem Kuļikovas laukā, mūsdienu Krievijas Tulas apgabala teritorijā, norisinājās Kuļikovas kauja starp krievu kņazistu apvienoto karaspēku un Zelta ordas valsts karavadoņa Mamaja vadīto mongoļu armiju.
Šo kauju uzskata par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Krievijas vēsturē, jo uzvara tajā veicināja krievu ķnazistu apvienošanos centralizētā valstī un bija svarīgs solis, lai atvieglotu ilgstošo vasaļatkarību no Zelta ordas (bet ne pilnībā no tās atbrīvotos).
Neskatoties uz politisko svarīgumu, par Kuļikovas kaujas apstākļiem un nozīmi tomēr ir vairāk hipotēžu nekā ticamas informācijas. Arī vēsturnieku viedokļi par to dalās līdz pat teju pilnīgai pašas kaujas fakta apšaubīšanai.
Senie hronisti un tāpat vēlāko gadsimtu autori izskaistināja kaujas aprakstus ar patriotiska rakstura literārām detaļām un krietni pārspīlēja tās apmērus.
Piemēram, 19. gadsimtā tika apgalvots, ka krievu karaspēkā bijis līdz 150 tūkstošiem vīru, bet mūsdienās lēš, ka varētu būt runa par 5–6 tūkstošiem. Mamaja karaspēka apmērus aplēst ir teju neiespējami, bet hronikas apgalvoja, ka “tam nebija skaita”.
Visdrīzāk, Mamaja rindās nebija vairāk par 10 tūkstošiem vīru.
Neskaidrības sākas jau ar kaujas vietu – saskaņā ar hronikām Kuļikovas lauks it kā atradies vietā, kur Neprjadvas upe ietek Donā, taču mūsdienās noskaidrots, ka 14. gadsimtā tur audzis biezs mežs, tātad sadursmes rajons ir nosakāms tikai aptuveni.
Par spīti arheologu pūliņiem, nav izdevies atrast kritušo masu apbedījumus, kaut gan tādiem lielas kaujas gadījumā vajadzēja būt.
Nav arī vērā ņemamu ieroču atradumu – vien atsevišķi izmantojuma ziņā plaši interpretējami artefakti, kas tikpat labi attiecināmi uz vēlākiem gadsimtiem.
