1342. gada 22. jūlijā. Lielākie plūdi Eiropas vidienē 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 680 gadiem, Svētās Marijas Magdalēnas dienā sākās lielākie plūdi, kādus Eiropas centrālā daļa piedzīvojusi. Viduslaiku hronikās tie palikuši kā “Magdalēnas plūdi”.
To zona stiepās no Vācijas ziemeļiem līdz Itālijas ziemeļdaļai un katastrofāla ūdens līmeņa celšanās bija vērojama visās lielākajās reģiona upēs, tostarp Reinā, Elbā, Donavā, Vltavā.
Ūdens masas nodarīja lielus postījumus Ķelnei, Vīnei, Maincai, Frankfurtei pie Mainas, aizrāva līdzi tiltus, dzirnavas, dzīvojamās ēkas, vietām mainīja reljefu. Ķelnes nocietinājumus esot varēts apbraukāt airu laivā, bet Maincas Domā ūdens bijis līdz jostasvietai.
Cik cilvēku aizgāja bojā, nav zināms, taču lēš, ka tikai Donavas baseinā vien tie varēja būt kādi seši tūkstoši. Katastrofālos plūdus izraisīja klimatisko apstākļu sakritība.
Jūlija pirmā daļa togad Eiropā bija ļoti karsta un sausa. Zeme izkalta, bet 19. jūlijā sākās spēcīgas lietavas, kas ilga līdz 22. jūlijam. Augsne bija tā izžuvusi, ka nespēja uzsūkt lielu ūdens daudzumu.
Ūdens plūda pa laukiem, aiznesot līdzi auglīgo virskārtu. Uzskata, ka šajos plūdos aizskaloti 13 miljardi tonnu augsnes – parastos klimatiskajos apstākļos tāds apjoms tiek aiznests 2000 gadu laikā.
Sekas bija lauksaimniecības ražības kritums, ko togad vēl pastiprināja vēsais un mitrais vasaras turpinājums, un bads. Pēc vienas no versijām, “Magdalēnas plūdi” atviegloja pļauju “Melnajai nāvei”, jo 1348. gadā, kad mēra epidēmija Eiropā sākās, cilvēku organismi pārtikas trūkuma dēļ bija ļoti novājināti.
