13. janvāra grautiņa tiesas prāva var izvērsties dārgā farsā 1
Pēdējie akmeņi vēl lidoja logos, kad pirmie pagājušā gada grautiņu dalībnieki Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā jau stājās tiesas priekšā un saņēma sodu. Tikmēr 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas grautiņa dalībnieki Latvijā pie tiesas saukti gandrīz pēc trīs gadiem.
Turklāt pirmajās tiesas sēdēs valdošā nihilistiskā atmosfēra (līdz lietas sadalīšanai trīs atsevišķos kriminālprocesos vienkopus tika mēģināts tiesāt 68 apsūdzētos!) tikai vairo šaubas, cik efektīvi būs sodi šajā apjomīgajā lietā, kuras izskatīšanā tiks patērēts tik daudz resursu. “Šādās masu nekārtību lietās sodu vajadzētu saņemt pēc iespējas ātrāk, bet, lai tas tā būtu, jāmeklē procesuāli risinājumi, kā to panākt, un jāgroza likumi,” uzskata bijušais ģenerālprokurors, tagadējais Valsts prezidenta padomnieks un Latvijas Universitātes lektors Jānis Maizītis.
Pirmā pieredze
Tieslietu ministrijas tiesu sistēmas politikas nodaļas vadītāja Inita Ilgaža skaidro, ka Latvijā ir kontinentālā tiesu sistēma (līdzīga kā, piemēram, Vācijā, Zviedrijā), kurā likumdevējs rada likumus, pēc kuriem tiesa vadās, bet Lielbritānijā ir precedentu tiesu sistēma – tiesa pati rada likumus, pēc kuriem tiesāt. Un, zinot britu gadsimtiem garo pieredzi kaut vai ar tiem pašiem īru grautiņiem, saprotams, kāpēc pie viņiem likumi ir tādi un ne citādāki. Latvijā 2009. gada 13. janvāra grautiņš pēc būtības bija pirmās masu nekārtības atjaunotās Latvijas vēsturē.
“Britu pieredze ir interesanta, bet es izvairīšos spriest, vai to var īstenot pie mums,” saka I. Ilgaža. “Pie mums visām procesuālajām darbībām ir noteikti termiņi, kas jāievēro, lai nodrošinātu saprātīgu tiesāšanās termiņu. Tiesas pamatprincips ir lietu izspriest tik ātri, cik vien iespējams. Šo ātrumu nosaka lietas apjoms, sarežģītība, tiesas dalībnieku skaits un attieksme. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, cik profesionāli tiesnesis vada tiesas procesu. Lietās, kurās apsūdzētie jūt zvaigznes potenciālu, tas nav viegli.
Nedomāju, ka šajā konkrētajā lietā tiesa iet apsūdzēto pavadā, bet jāsaprot, ka arī apsūdzētajiem ir savas tiesības, tajā skaitā paust savu viedokli, ja tiesnesis dod šādu iespēju. Tiesnesis apsūdzēto lūgumus izteikties tiesas gaitā izskata kritiski un vārdu var arī liegt. Ja apsūdzētais nerunā par lietas būtību, tiesnesis viedokļa paušanu var pārtraukt; ja atkārtoti būtiski traucē kārtību un neizpilda tiesneša rīkojumu – var pat izraidīt no tiesas zāles.”
To, ka tiesvedība nesokas raiti, Valsts policijas priekšnieks ģenerālis Ints Ķuzis noraksta uz pirmo reizi: “Arī policija grautiņus praksē piedzīvoja pirmo reizi – līdz tam par tādiem bijām tikai dzirdējuši, tādiem bijām gatavojušies, bet viens ir mācīties, pavisam kas cits – piedzīvot praksē. 13. janvāris bija laba mācība un iezīmēja būtisku pagriezienu kārtības nodrošināšanā.”
Nemāk uzvesties
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Sandra Strence uzsver, ka tiesa dara to, ko nosaka likumi, vadoties pēc lietderības principiem, turklāt pirmstiesas izmeklēšana uz to neattiecas: tā ir lietas virzītāju – prokuroru – kompetence, tajā skaitā arī jautājums par lietas sadalīšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Lietu trijās daļās tiesnese sadalīja otrās tiesas sēdes laikā, vadoties no lietderības principa.
Tiesnese piebilst, ka lietas jāizmeklē civilizēti, nevis totalitāru režīmu garā: “Pavisam kas cits, ka apsūdzētie Latvijas tiesās bieži nemāk uzvesties, nesaprot, ka tiesai jāizrāda elementāra pieklājība. Ziniet, bieži pat lielākais recidīvists izrāda cieņu tiesnesim, jo saprot, ka tas ir cilvēks, kas dara savu darbu.”
Viņa salīdzina, ka Rietumu pasaulē lielākā daļa apsūdzēto nāk uz tiesu, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu savu pozīciju neatkarīgi no tā – atzīst vai neatzīst savu vainu. “Bet pie mums apsūdzētie dara visu, lai apgrūtinātu tiesas darbu un paildzinātu tiesas procesu. Iespējams, tas ir tāds postpadomju sindroms – iekšēja pretošanās varai,” spriež tiesnese.
Salīdzinoši ar Rietumu pasauli mūsu tiesu sistēma ir smagnējāka, reti tiek piemērota vienošanās iespēja starp apsūdzēto un apsūdzības uzturētāju, – secina Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Andrejs Vilks. Arī viņš min, ka Latvijā bieži vērojama tāda apsūdzēto uzvedība, tik liela necieņas izrādīšana pret tiesu varu un valsti, kas citur vienkārši nav iedomājama.
Likums liedzis lietu sadalīt
Grautiņa lietas prokurors Mairis Mackēvičs apgalvo, ka pirmstiesas izmeklēšanā likums liedza krimināllietu sadalīt. Atbildot uz jautājumu par notiekošo tiesas sēdē, prokuroram arī dažreiz liekoties, ka tiesības ir visiem tiesas dalībniekiem, izņemot pašu tiesnesi un prokurorus.
M. Mackēvičs ir interesējies par Londonas grautiņa tiesvedību, lasījis par britu tiesu sistēmu: “Tur patiešām policists zināmos gadījumos, noķerot vainīgo pie rokas, to var aizvest pie tiesneša, un, ja tiesnesis atzīst, ka pierādījumi ir pietiekami, lemj par sodu. Mums ir citādāka tiesību sistēma, tikai ļoti retos gadījumos tiesas sēdi var nozīmēt desmit dienu laikā un arī tad, ja ir tikai viens apsūdzētais un viens noziegums. Mūsu kriminālprocesa likumā noteikta ļoti augsta lata pierādījumu pietiekamībai, lai nebūtu nekādu šaubu par apsūdzētā vainu. Vispirms policija ierosina kriminālprocesu, tad sāk pirmstiesas izmeklēšanas procesu, pārliecinās par nozieguma sastāvu, atrod aizdomās turamos, vāc pierādījumus, tad lietu nodod prokuratūrai, kas pārliecinās, vai pierādījumi ir pietiekami, un tad virza lietu uz tiesu.”
Tukuma rajona prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs piebilst, ka šāda tiesas prāva ir unikāla un no tās mācīsies arī tiesa un prokurori: “Britiem grautiņu tiesu lietās ir liela prakse, bet mēs šajā ziņā esam bērnu autiņos!”
Tiesāja 24 stundas diennaktī
“Cik esmu uzzinājis par Londonas grautiņiem, tur pāris nedēļu laikā grautiņu dalībnieki tikuši notiesāti,” teic Valsts prezidenta padomnieks Jānis Maizītis, kurš pauž apņēmību tuvākajā laikā izpētīt Rietumu valstu kriminālprocesu praksi šāda rakstura lietās.
“Tur daudzi apsūdzētie par savu sodu vienojas ar prokuroru, tiesnesis to apstiprina, jo apsūdzētais zina: ja tiesāsies, sods būs bargāks, tātad saprot: jo ātrāk sodu saņems, jo labāk. Londonas tiesas strādāja 24 stundas diennaktī, turklāt tām bija uzstādījums noteikt pēc iespējas bargākus sodus par mācību citiem, kas vēlētos grautiņus atkārtot.
Tā tam vajadzētu būt arī pie mums, diemžēl Latvijā apsūdzētie ieinteresēti vilkt tiesas procesu garumā, jo ir cerības saņemt mazāku sodu vai vispār no tā izbēgt. Šādās masu nekārtību lietās sodu vajadzētu saņemt pēc iespējas ātrāk, bet, lai tas tā būtu, jāmeklē procesuāli risinājumi, kā to panākt, un jāgroza likumi.”
J. Maizītis piebilst, ka britu tiesas ar kopēju apsūdzību uzrādīšanu sevi daudz nav apgrūtinājušas: ja reiz nofilmēts, ka cilvēks dauza mašīnu, tad tiek apsūdzēts par sveša īpašuma bojāšanu; ja no veikala kaut ko izzog, tad tiek sodīts par zagšanu. Bet Latvijas gadījumā, iespējams, prokuroram vēl būs jāpārliecina tiesa, piemēram, ka pudele, ko kāds grautiņa laikā iznesa no “Latvijas Balzama” veikala, garnadzim nav bijusi paņemta līdzi no mājām.
Tiks sveikā ar nosacītu sodu
“Jāņem vērā, ka ir ap 100 tiesas dalībnieku, tāpēc pārmērīgi harmonisku tiesas gaitu gaidīt būtu naivi. Kā advokāts esmu likuma kalps: kādi likumi ir, pēc tādiem strādāju,” atzīst viens no apsūdzēto advokātiem Jānis Mucenieks. Viņaprāt, tiesa, lai arī tai ejot grūti, tomēr kontrolē un vada tiesas procesu. Advokāts uzskata, ka tiesas procesu vajadzēja sadalīt jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā, tas ieekonomētu laiku. Pēc J. Mucenieka domām, 95% apsūdzēto ir ieinteresēti raitā tiesas gaitā un ļaunprātīgi tiesas sēdes nekavē.
Autoritatīva amatpersona, kura nevēlējas, lai minu viņa vārdu, prognozē, ka 13. janvāra grautiņa krimināllietu izskatīšana pirmajā instancē vilksies ne ilgāk par diviem gadiem. Apsūdzētie ar vainu mīkstinošiem apstākļiem saņemšot nosacītu sodu, bet ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, piemēram, nedzēstu sodāmību, negatīvu personības vērtējumu, pārliecinošiem pierādījumiem, dabūs reālu cietumsodu, jo likums nemaz neļauj citu interpretāciju.
SPILGTS CITĀTS “Angļi Vecrīgā un pie Brīvības pieminekļa ālējas un čurā tāpēc, ka par to var saņemt ne vairāk kā 20 latu soda naudu vai pat vispār izvairīties no maksāšanas, aizbraucot projām, bet savā dzimtenē viņi to neatļaujas darīt, jo par atkailināšanos vai čurāšanu sabiedriskā vietā jau nākamajā dienā bez jelkādām tiesu debatēm un advokātu palīdzības var dabūt desmitreiz lielāku naudas sodu vai pusgadu darbu sabiedrības labā.” Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks Jāni Geduševs intervijā “Latvijas Avīzei” |
