1279. gada 5. martā. Zemgaļu sacelšanās 0
Pirms 740 gadiem kaujā pie Aizkraukles tikās Lietuvas dižkunigaiša Traideņa un Livonijas ordeņa karaspēki. Pēdējo rindās atradās arī tobrīd vācu pakļautais zemgaļu virsaitis Namejs (Nameisis, Nameika) ar saviem vīriem.
Livonieši pirms tam bija sirojuši Lietuvā. Lietuvieši tiem dzinās pakaļ.
Kaujas sākumā Namejs ar zemgaļiem pameta vāciešus, ar to izšķirdams cīņas likteni.
“Atskaņu hronikā” teikts: “Un tad nu kā par nelaimi/ prom devās visi zemgaļi,/ Kad pagāni to manīja,/ tie barā brāļiem uzbruka./ Tad brāļu karogs krita: plaks!/ Tas kristiešiem bij trieciens smags.” Kaujā krita 71 ordeņbrālis, bet Nameja zemgaļi tūdaļ pēc tam sacēlās, mēģinot patriekt vāciešus no Zemgales. Tas bija pēdējais zemgaļu brīvības cīņu cēliens. Tie atguva Tērvetes un Dobeles pili un pat sarīkoja karagājienu uz Rīgu.
Aizkraukles kaujas izraisītā sacelšanās ilga līdz 1290. gadam, kad, ordeņa uzbrukumos nogurdināta, daļa zemgaļu pameta dzimteni un devās pie sabiedrotajiem lietuviešiem, bet atlikušie padevās. Ir dažādas versijas par to, kādēļ jau kristītais Namejs izšķīrās atkrist no ordeņa Aizkraukles kaujas brīdī.
Nav zināms, vai vienošanās ar Traideni bija panākta jau pirms kaujas, taču fakts, ka turpmāk abi vadoņi sadarbojās.
Tāpat ticams, ka tā bija Nameja atriebība par kāda ordeņbrāļa viņam iesisto pļauku kādā agrākā ķīviņā, kā arī vispār par ordeņbrāļu rupjo un varmācīgo izturēšanos pret zemgaļiem. Aizkraukles kaujas situācija bija izdevīgs brīdis noslēgt rēķinus ar vāciešiem.
