124 kilogramu vietā sveru 60. PIEREDZES stāsts 0
“Šajā stāstā sevi atpazīs daudzi, kuri mocījušies ar lieko svaru. Taču gribētos, lai mana pieredze ļautu noticēt arī citādam iznākumam,” saka Diāna Lazdiņa. Uzlūkojot šo šmaugo un atraktīvo trīs meitu māmiņu, pat prātā nenāk, ka vēl pirms septiņiem gadiem viņa svēra divreiz vairāk un izskatījās pēc ducīga un rūpju mākta tantuka.
Pierādīšu – jūs kļūdāties!
– Vecākiem sava apaļīguma dēļ vienmēr esmu bijusi rūpju bērns, jo mūsu ģimenē visi ir slaidi. Mani vadāja pie dakteriem, analizēja un pētīja, lika ievērot dažādas diētas, taču labuma no tā nebija. Beidzot mamma šai cīņai atmeta ar roku: dari, kā gribi. Biju draudzīga un atraisīta, ar visiem mācēju rast kontaktu, tāpēc vienaudžu vidū atstumta nejutos. Ja kādam ienāca prātā apsaukāties, klases puiši pat metās aizstāvēt. Beidzot pamatskolu, svēru mazliet virs 90 kilogramiem.
Kad paziņoju, ka mācīšos par frizieri, mamma brīdināja: ar tādu svaru nespēsi veikt darbu, kur visu dienu jāstāv kājās un jācilā rokas. Arī no tuviniekiem dzirdēju nopūtas: nabaga meitene – visu mūžu jāpaliek omulīgai resnulītei. Pamodās spītība. Nolēmu pierādīt, ka viņi kļūdās.
Sākās pirmais raunds cīņā ar liekajiem kilogramiem. Pāris dienas ne miltumiņa, tad vairākas nedēļas tikai nedaudz rīsu un kumelīšu tējas. Taču katrai šādai kūrei sekoja pārēšanās. Un nākamā, vēl drastiskāka atslodze. Veicu klizmas, pēc izēšanās iemanījos izraisīt vemšanu. Centos sevi nodzīt ar fizisku slodzi, kaut arī nodarbībās dažreiz ģību. Sporta skolotāja reiz paziņoja: ja nepaēdīsi, neļaušu tev piedalīties stundā.
Bieži slepus raudāju. Vakaros tāpēc, ka gribas ēst, bet jāturas kārdinājumam pretī, dienā tālab, ka izvārdzinātajam organismam tikt galā ar ikdienas pienākumiem kļuva aizvien grūtāk.
Taču šai sevis mocīšanai bija arī gandarījuma mirkļi: nepilna gada laikā mans svars saruka no 90 kilogramiem līdz 57. Turklāt jaunībai ir liela priekšrocība: lai cik strauji kustu svars, izskatam tas par sliktu nenāk – āda uzreiz saraujas. Bija patīkami satikt uz ielas kādu no bijušajiem klasesbiedriem un izbaudīt prieku par viņa pārsteigumu: “Diāna? Es taču tevi nepazinu!”
Tā turpinājās vairākus gadus.
Lai noturētos aptuveni 60 kilogramu robežās, pastāvīgi badojos, pārēdos, tad skaloju iekšas, vēmu, līdz paguru. Ēdīšu, ko gribu un cik lien! Īsā brīdī svars uzšāvās augšā. Sāku visu no gala.
Lai pierādītu citiem, ka Diāna nav žēlojama resne.
Diemžēl laimīgu tas mani nedarīja.
Kas notiks, ja tā turpināsies?
Apprecoties svēru ap 70 kilogramiem. Taču gan pēc pirmās, gan otrā meitiņas dzimšanas – atkal simts. Atsāku veco režīmu ar badošanos un vemšanu. Līdz 80 kilogramiem tiku. Vīrs nesaprata, kāpēc sevi tā jāspīdzina, atgādināja, ka viņam labāk patīk lielas sievietes. Diemžēl mūsu attiecības jau tajā laikā sāka plaisāt.
Pēc trešās meitiņas nākšanas pasaulē svars pakāpās virs simta, taču ar to cīnīties vairs nebija spēka.
Laulībai izirstot, iekritu pamatīgā depresijā, kurā vieta tikai izmisumam, rūpēm par bērniem un neziņai nākotnes priekšā. Spogulī centos neskatīties – bija žēl izplūdušās un bēdu apzīmogotās sievietes, kurai tikko palikuši 30 gadi, bet viss labais dzīvē jau beidzies.
Tad pienāca kritiskais moments, ko atcerēšos visu mūžu. Pašvērtība zem nulles, darbs izvērties par īstu katorgu, jo svara dēļ sākušās problēmas ar sirdi un elpošanu. Kājas pietūkušas, rokas kā izlauztas – strādājot tās nebija iespējams pacelt augstāk par pleciem. Vilkos mājās – vienā rokā soma, otrā vakariņām sapirktie produkti. Kāpjot uz dzīvokli, pusceļā apstājos: man taču nav spēka uzdabūt nesamos līdz piektajam stāvam. Un arī pati sevi vairs nevaru panest. Kaut kā uzrāpos, atslēdzu durvis. Vieglas un līksmas pretī izspurdza meitenes. Izplūdu asarās: kā viņas izaudzināšu – tāda, kāda esmu? Kā spēšu balstīt, ja pati neturos kājās?
Kad nākamajā rītā uzkāpu uz svariem, tie rādīja 124 kilogramus. Pateicu sev: kopš šī brīža viss būs citādi.
Tas notika tieši pirms septiņiem gadiem.
