1228. gada 19. augustā. Zemgaļi un kurši ieņem Daugavgrīvu 1
Pirms 790 gadiem zemgaļi un kurši trīs dienu ilgā kopīgā karagājienā ieņēma un izpostīja Rīgai stratēģiski svarīgo cisterciešu klosteri Daugavgrīvā. Mūkus apkāva.
Bīskaps Alberts Daugavgrīvas klosteri bija licis uzbūvēt labi nocietinātā pakalnā tagadējās Vecdaugavas tuvumā. Tā kā tas bija nocietināts kā cietoksnis un atradās pie Daugavas grīvas, tad zināmā veidā kontrolēja Rīgas tirdzniecību, kā arī piesedza Alberta dibināto pilsētu no jūras puses.
Klosterim deva Sv. Nikolaja vārdu par godu jūras braucēju aizgādnim Svētajam Nikolajam. Klostera cisterciešu mūki bija aktīvi darbojušies pagānu pievēršanai kristietībai tagadējās Latvijas un Igaunijas zemēs.
Kuršiem tas bija jau trešais karagājiens pret Rīgu, diemžēl mūžam paliks apslēpts vēsturniekus ļoti interesējošais jautājums, kā kurši vienojās kopīgam karagājienam ar zemgaļiem.
Iespējams, uzbrukuma iemesls bija vācu mēģinājumi kavēt kuršu un zemgaļu kuģu pārvietošanos no Lielupes caur Daugavas grīvu uz jūru.
Karagājienam bija liela rezonanse tā laika sabiedrībā, jo tas minēts vairākās hronikās.
Vācieši saprata, ka kurši ir nopietns drauds, tādēļ 1229. gada vasarā sākās Zobenbrāļu ordeņa, krustnešu un Rīgas namnieku karaspēka iebrukums Kursā.
Tā gaitā tika postīti arī kuršu lauki, un pēc tam iebrukuma skartajās zemēs izcēlies bads, kamdēļ kurši bijuši spiesti pirkt labību no Rīgas tirgotājiem.
Tie pārdeva tikai pēc tam, kad kurši solījās bīskapam Albertam pāriet kristietībā un doties karagājienā pret citām pagānu tautām.
Protams, padošanās tik viegli nenotika, tādēļ 1229. gadu uzskata par krusta karu sākumu pret kuršiem.
