Kairinošs klepus teju ik rītu nomoka arī veselus cilvēkus, kuriem ir nelāgs ieradums vēlu vakarā pārēsties. 0
Guļot nereti uznāk atraugas un, paveroties sfinkterim, augšējos elpceļos iekļūst kuņģa skābe, kas kairina to gļotādu.
Jācenšas ieturēties ne vēlāk kā divas stundas pirms gulētiešanas, lai kuņģis pagūst uzņemto pārstrādāt. Ja aizņemtības dēļ tas nav iespējams, ieteicams ēst mazāku porciju un gulēt uz augstāka spilvena.
Smēķētājiem uz bronhu sieniņām uzkrājas nikotīna un citu cigarešu dūmos esošu kaitīgu vielu nosēdumi, kas pastāvīgi kairina gļotādu un izraisa tās iekaisumu – hronisku bronhītu.
Tikt vaļā no klepus var, atmetot smēķēšanu. Bronhi pamazām attīrīsies.
Jāatceras, ka smēķēšana veicina arī saslimšanu ar plaušu vēzi un citām nopietnām kaitēm.
Ilgstošs klepus var būt bronhiālās astmas simptoms.
Dažkārt uznāk lēkme, kad grūti izelpot. Jo vairāk kāsē, jo smagāk kļūst tādēļ, ka plaušas ir pilnas ar gaisu un nav iespējams ievilkt jaunu malku. Par skābekļa trūkumu liecina spiedoša sajūta aiz krūškaula. Klepus lēkme var ilgt no pāris minūtēm līdz stundai un pat vairāk, apdraudot dzīvību. Kāsējot, kā arī dziļi izelpojot, parasti dzirdama čīkstoša skaņa elpceļos.
Ar astmu visbiežāk slimo bērni no viena līdz trīs gadu vecumam, taču tā mēdz parādīties arī vēlāk. Pieaugušajiem kaiti var izraisīt, piemēram, ielaists bronhīts vai ilgstoša uzturēšanās vidē, kur gaisā riņķo kairinošas vielas vai sīkas daļiņas.
Bronhiālās astmas gadījumā elpceļu sieniņas pastāvīgi ir iekaisušas – apsārtušas, pietūkušas un ļoti jutīgas pret dažādiem kairinātājiem jeb alergēniem. Iekļūstot elpceļos, tie var izraisīt klepus lēkmi. Katram alerģisku reakciju var izraisīt kas cits: putekļu ērcīte, pelējuma sēnīte, ziedputekšņi, gaisa piesārņojums, mājdzīvnieku spalvas, spēcīgas smaržas, medikamenti vai pārtikas produkti. Vainīgo alergēnu dažkārt, bet ne vienmēr iespējams noteikt, veicot speciālas asinsanalīzes vai pārbaudot ādas reakciju saskarē ar dažādiem kairinātājiem.
Ar astmu visbiežāk slimo bērni no viena līdz trīs gadu vecumam, taču tā mēdz parādīties arī vēlāk. Pieaugušajiem kaiti var izraisīt, piemēram, ielaists bronhīts vai ilgstoša uzturēšanās vidē, kur gaisā riņķo kairinošas vielas vai sīkas daļiņas.
Astmas simptomus iespējams pilnīgi novērst vai vismaz mazināt, regulāri lietojot īpašas zāles.
Slimniekam vienmēr līdzi jānēsā avārijas medikaments – flakoniņš, kuru iepūšot kaklā, var apstādināt klepus lēkmi.
Lietojot dažus asinsspiedienu pazeminošus medikamentus, iespējama nepatīkama blakusparādība – sauss klepus.
Veicot elpceļu izmeklējumus, tam iemeslu neatrod.
Saziņā ar ārstu vēlams piemeklēt citas zāles.
Tuberkulozes sākumposmā vienīgās izpausmes ir viegls klepus un nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra.
Ja šādas pazīmes ir ilgāk par mēnesi, vēlams izdarīt plaušu rentgenu. Paņemot krēpu paraugu, tajās var atrast tuberkulozi izraisošo nūjiņu jeb mikobaktēriju.
Parasti mēneša laikā pievienojas citas pazīmes – nogurums un svīšana naktīs. Slimībai progresējot, klepus kļūst aizvien mokošāks, tā laikā no elpceļiem izdalās strutainas un asiņainas krēpas.
Slimību iespējams uzveikt, vairākus mēnešus lietojot spēcīgas antibiotikas.
Ārstēšanu sākuma periodā ieteicams veikt slimnīcā mediķu uzraudzībā, jo zāles var izraisīt dažādas blakusparādības.
Klepus cēlonis var būt vide, kurā strādā.
Celtniekiem elpceļu gļotādu nereti kairina pēc sienu, griestu vai grīdu slīpēšanas gaisā virmojošie cementa vai koka putekļi, frizieriem – matu krāsu un balinātāju sastāvā esošās vielas, zobārstiem – mikroskopiskās daļiņas, kas rodas zobu urbšanas laikā.
No kairinātāju iekļūšanas elpceļos var izvairīties, nēsājot respiratoru vai speciālu masku.
Celtniekiem elpceļu gļotādu nereti kairina pēc sienu, griestu vai grīdu slīpēšanas gaisā virmojošie cementa vai koka putekļi, frizieriem – matu krāsu un balinātāju sastāvā esošās vielas.
Iesnu vai deguna blakusdobumu iekaisuma dēļ guļot pa rīkles mugurējo sienu notek gļotas vai strutas un sakrājas kaklā. Lai atbrīvotos no izdalījumiem, pieceļoties jāklepo. Par blakusdobumu iekaisumu parasti liecina galvassāpes un spiediena sajūta pieres rajonā, kā arī ožas traucējumi. To var konstatēt ar rentgena palīdzību.
Iesnas ārstē, izmantojot tradicionālos līdzekļus, bet blakusdobumu iekaisuma gadījumā jālieto antibiotikas. Smagākos gadījumos jāveic dobuma punkcija (pārduršana) un skalošana.
Gļotu sakrāšanos var mazināt, guļot uz augstāka pagalvja.
Garais klepus ir infekcijas slimība, ar ko visbiežāk sirgst mazi bērni, taču tā var skart arī pieaugušos.
Sākumā klepus ir rets un sauss, ķermeņa temperatūra – nedaudz paaugstināta. Var būt arī iesnas. Aptuveni pēc nedēļas sākas mokošas spazmatiska klepus lēkmes, visbiežāk – naktīs. Tās ilgst dažas minūtes, beigās izdalās staipīgas gļotas.
Pret garo klepu vakcinē bērnībā, tomēr, ja imunitāte novājināta, iespējams inficēties un pārslimot to vieglā formā.
Garo klepu var diagnosticēt, paņemot gļotu paraugu no kakla. Ārstē simptomātiski – ar tradicionālajiem pretsaaukstēšanās līdzekļiem.
Kaite ir ļoti lipīga, izplatās ar mikroskopiskiem siekalu pilieniņiem, slimniekam šķaudot, klepojot un runājot. Jāraugās, lai neaplipinātu apkārtējos, īpaši tos, kuri nav vakcinēti.
Retāk, tomēr kāsēšanu var izraisīt arī audzējs elpceļos.
Jaunveidojums bronhos ir grūti atklājams, jo citu simptomu parasti nav. Klepus var būt gan sauss, gan ar izdalījumiem. Savukārt par plaušu vēzi var liecināt arī sāpes krūtīs kāsējot, dziļi elpojot un kustoties, asins stīdziņas krēpās, biežs elpas trūkums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, nespēks un it kā neizskaidrojama ķermeņa svara krišanās.
Jaunveidojumu iespējams diagnosticēt, veicot elpceļu rentgenu. Tas vismaz reizi gadā ieteicams lielākajai riska grupai – smēķētājiem, kuriem audzējs elpceļos veidojas visbiežāk. Bronhus vislabāk var pārbaudīt ar bronhoskopijas metodi – caur muti ievadot elpceļos tievu metāla caurulīti ar apgaismošanas un optisko sistēmu galā.
Elpceļu audzējus ārstē ar staru vai ķīmijas terapiju, kā arī ķirurģiski.
Īpaši svarīgi vērsties pie ārsta un veikt rentgena izmeklējumu, ja klepus pēkšņi kļūst citāds.
| Kā sargāties no bronhīta un plaušu karsoņa * Lai saaukstēšanās vīruss neieperinātos bronhos vai plaušās, sākot izdalīties krēpām, ieteicams veicināt elpceļu pašattīrīšanos, lietojot izdalījumus šķidrinošu medikamentu. Tas sekmēs biezo gļotu atdalīšanos no elpceļu virsmas. * Spēkpilns, vesels organisms parasti pats uzveic bronhīta un pneimonijas provocētājus, neļaujot tiem izraisīt iekaisumu. Tādēļ saaukstēšanās sezonā un īpaši pirms tās ir ļoti svarīgi stiprināt imunitāti. Cīnoties ar vīrusu, organisms izsmeļ enerģijas rezerves, tāpēc vairs nespēj pretoties jaunai baktēriju vai vīrusu infekcijai. Dabiskās aizsargspējas spēcina daudzveidīgs un sabalansēts uzturs. Ātrāk tās izdosies atjaunot, lietojot mikroelementu un vitamīnu kompleksu. Īpaši nozīmīgs ir C vitamīns, kura bagātīgi avoti ir citrusaugļi, āboli, kivi, upenes, zemenes, kāposti un paprika. * Ieteicams ēst daudz sīpolu, ķiploku, rutku, mārrutku, loku, kāļu, seleriju un ziedputekšņu, jo tie satur fitoncīdus jeb dabiskās antibiotikas, kas iznīcina slimības izraisošos mikroorganismus. * Pirmajā saaukstēšanās dienā nevajadzētu lietot temperatūru pazeminošus medikamentus, ja vien tā nav augstāka par 38 grādiem. Pētījumi liecina, ka vīrusiem augsta temperatūra ļoti nepatīk un tie ātrāk pamet organismu. |
