Par daudzbērnu ģimenēm joprojām ir stereotipi 0
“Viens no nepatīkamākajiem stereotipiem par daudzbērnu ģimenēm ir tāds, ka tās ir nelabvēlīgas un vecāki visdrīzāk ir dzērāji. Ja godīgi – pa visu savu mūžu neesmu izdzēris tik daudz alkohola, cik cits varbūt vienā vakarā. Par laimi, maniem bērniem nenācās klausīties no citiem bērniem un apkārtējiem tamlīdzīgus pārmetumus. Varbūt tie arī izskanēja, taču viņi neņēma tos galvā, ļoti labi apzinoties daudzbērnu ģimenes plusus.
Kā viena no manām meitām stāstīja – viņas klasesbiedrene, kura bija vienīgais bērns ģimenē, pat apskaudusi viņu par to, cik jautri iet, kad ir brāļi un māsas. Tajā pašā laikā, ja kāds klases vai skolas biedrs kādu no bērniem aizskāra, viņam bija, kas palīdz tikt galā ar sarežģījumiem, – brāļi un māsas, ar kuriem varēja izrunāties, kas uzklausīja un palīdzēja atrisināt problēmas. Tā teikt, draugu viņiem netrūka, jo bija labi sabiedrotie cits citam.”
Būt daudzbērnu ģimenei izmaksā ļoti dārgi
“Būt daudzbērnu ģimenei nav finansiāli viegli. Īpaši mūsdienās – tas ir ļoti dārgi. Savā ziņā ir pareiza taktika, ja pāris vispirms uzlabo savu materiālo stāvokli un tikai tad domā par bērniem. Vienīgi statistika rāda, ka tad, kad šī materiālā labklājība ir sasniegta, bērni kaut kā nerodas. Tāpēc, kā ir pareizāk, nav iespējams pateikt, taču ir skaidrs: ja tev ir bērni, tad galvenais uzdevums – nodrošināt viņiem iztiku. Grozies, kā gribi, bet, ja tev ir bērni, rēķinies, ka vajag katru no tiem aprūpēt un nodrošināt, lai viņš ir paēdis un apģērbts.
Esmu strādājis par taksistu un sētnieku, bet mans sapnis bija kļūt par ārstu, tāpēc paralēli darbam vēl studēju medicīnu. Vēlāk arī strādāju par ātrās palīdzības feldšeri, kura alga bija nežēlīgi maza. Smieklīgi ir tas, ka ātrās palīdzības šoferis pelnīja četras reizes lielāku algu, savukārt man bija autovadītāja kvalifikācija, varēju būt viņa vietā, tomēr kādu laiku turējos pie saviem sapņiem. Taču šis laiks bija īss. Kļūt par ārstu – tā bija manas jaunības iegriba. Ātri sapratu, ka ar to nevaru ģimeni uzturēt.
Viena no izvēlēm, kas jāizdara, kad kļūsti par tēvu, – nevari atļauties strādāt to darbu, ko gribi, bet jādara tas, ar ko vari nodrošināt savu ģimeni. Vēl viens tēva uzdevums – samierināties ar valsts varas pārstāvju attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. Zināms, ka pabalstu sistēma nav nekāda iepriecinošā, tāpēc gribot negribot jārēķinās, ka finansiālais atbalsts ģimenē tomēr ir un paliek vecāki.”
Ģimenei nepieciešams vismaz viens kopīgs vaļasprieks
“Tēvam – vienalga, kāda būtu rocība, – saviem bērniem ir jānodrošina pilnvērtīgs brīvdienu piepildījums. Varbūt finansiālu apsvērumu dēļ maniem bērniem nebija tik daudz lietu kā citiem, un dažādos aspektos viņi to izjuta, bet mums bija svarīgi, lai visai ģimenei ir viens hobijs. Galvenais, lai vismaz viena brīvdiena nedēļā tiek pavadīta visiem kopā ārpus mājas. Tas viņus vienmēr ir pozitīvi uzlādējis.
Laika trūkuma un arī finansiālās situācijas dēļ nebija iespējams katru bērnu sūtīt uz kādām īpašām individuālām nodarbībām talantu attīstīšanai, daudz vieglāk bija, ja mums visiem ir viena kopīga nodarbošanās, un tā bija slēpošana. Ziemā reizi nedēļā braucām uz Bulduriem slēpot uz kalna vai Bulduru mežā, no kura netālu dzīvojām, slēpojām ar distanču slēpēm. Meita stāstīja – par spīti tam, ka ar finansēm mums bija, kā bija, pabijām Karpatos, vasarās braucām arī ar ūdensslēpēm un piedalījāmies tādās aktivitātēs, ko citu ģimeņu bērni nemaz nebija piedzīvojuši. Kas ir pats labākais – slēpošana mūs vieno joprojām! Ik pa laikam ar kādu no bērniem un mazbērniem dodamies uz tuvāku vai tālāku klanu un baudām ziemas priekus.”
