Vairāk zināšanu, mazāk emociju. Leonīds Tambijevs par trenera arodu 0
Pagājušajā sezonā Leonīds Tambijevs aizveda Sanktpēterburgas “Dinamo” līdz Krievijas Augstākās hokeja līgas (VHL) čempionu titulam, saņēma labākā trenera balvu un pavasarī pagarināja līgumu, bet oktobrī, lai arī sekmes nebija peļamas, viņa un kluba ceļi šķīrās.
“Šobrīd ir laiks mazliet restartēties. Sanktpēterburgā strādāju ļoti daudz, bet, kad atbrauca sieva, izbaudīju kultūru – uz teātri visu mūžu neesmu gājis tik daudz kā šajos trijos gados. Man visvairāk komēdijas gāja pie sirds, pozitīvas emocijas, atslēdzies. Meita uz muzejiem mani aizvilka, Ņevas prospekts, ļoti daudz jauku restorānu,” Krievijas kultūras galvaspilsētā pavadīto laiku ar pozitīvām emocijām atminas Leonīds Tambijevs.
Lasīju, ka, strādājot Kazahstānas pilsētā Karagandā, tu biji pirmais treneris, kas komandu noveda ogļu raktuvju šahtā 700 metrus zem zemes. Sanktpēterburgā varbūt visi kopā uz teātri gājāt?
Mums bija laba tradīcija pirms sezonas sapulcēties uz vakariņām ar ģimenēm. Bet spēļu kalendārs sarežģīts, izbraukumā lidojām ar regulārajiem reisiem, uz Maskavu ar vilcienu, arī ar autobusu braucām. Ar komandu uz kino esam gājuši, teātri piedāvāju, taču puiši gribēja mājās pie sievām, draudzenēm. Mums bija sistēma, ka dienu pirms mača nakšņojām viesnīcā. Ja tās ir četras, piecas mājas spēles, tad – nedēļu dzīvojam viesnīcā, stingri pēc kārtības. Komanda visu laiku bija manās rokās. Uzskatu, ka sezonas laikā profesionāļiem daudz laika jāvelta hokejam. Līdz ar to brīvos brīžos viņi gribēja darīt savas lietas.
Vai vakaros gāji pārbaudīt arī numuriņus?
To nekad neesmu darījis, es uzticējos un man bija ļoti labas attiecības ar spēlētājiem. Saka, ka trenerim jābūt briesmīgam, šausmīgam, bet patiesam. Es biju patiess un viņi redzēja, ka viss tiek darīts, lai uzvarētu. Pagājušā gada komandu veidoju divas sezonas un kļuvām par čempioniem. Protams, jābūt zināšanām un jāmāk pārliecināt, ka tas dos rezultātu. Es savās komandās allaž prasu maksimumu ne tikai no spēlētājiem, bet arī slidu asinātāja, ārsta, masiera. Viss, lai hokejistam būtu maksimāli labi apstākļi, un Sanktpēterburgā tā arī bija. Paldies kluba vadībai, ka nāca man pretī.
No kuriem treneriem karjeras laikā pats visvairāk mācījies?
Man ļoti patika Vasilijs Tihonovs Raumas “Lukko”. Izerlonā, Vācijā bija interesants amerikāņu treneris Gregs Poss, kurš reizēm palika nakšņot ģērbtuvē. Tad vēl nebija video treneru un viņš pats video montēja, no rīta viss jau bija gatavs. Arī mēs Pēterburgā pāris reizes “play off” laikā nakšņojām ģērbtuvē, jo bija ļoti daudz darba jāizdara starp spēlēm.
Kāpēc īsti oktobrī šķīries no “Dinamo”, jo rezultāti nebūt nebija slikti?
Tas nebija saistīts ar rezultātiem. Vairāki mūsu spēlētāji pēc pagājušās sezonas pārgāja uz KHL komandām. Laikam kaut kas bija jāmaina – trīsarpus gadus pavadīju Sanktpēterburgā, uzvarējām regulārajā turnīrā, “play off”. Jutu, ka komanda mani vairs neuztver tā, kā iepriekš, negribēju mierīgi sēdēt un samierināties ar to. Redzēju, ka mēs noteikti nekļūsim par čempioniem, lai gan sagatavotība ir laba. Nevar teikt, ka tikai vadība gribēja šķirties no manis.
Bet maijā taču noslēdzāt jaunu līgumu?
Mani pārliecināja perspektīva, ka “Dinamo” ar laiku var pāriet uz KHL. Varbūt tā arī būs, es nezinu. Sagatavošanās posmā viss vēl bija kārtībā, uzvarējām visos trīs pārbaudes turnīros. Labas spēles mijās ar ne pārāk labām, lai gan 13 mačos tikai reizi zaudējām pamatlaikā. Redzēju, ka kāds nenostrādā līdz galam, pagājušajā sezonā tā nebija. Kad esi uzvarējis, tad ir interesanti strādāt ar komandu, kas to grib atkārtot.
No malas šķita, ka Sergejam Oreškinam vienkārši vajadzēja atbrīvot vietu?
Oreškins kluba sistēmā strādāja jau pagājušajā sezonā, pieredzējis treneris. Laiks parādīs, vai es kaut kur kļūdījos, vai klubs pareizi izdarīja. Varu tikai pateikt paldies vadībai, ka ļāva man attīstīties, bija ļoti labi darba apstākļi. Ieguvu zināšanas, pieredzi, redzēju, ka nesēžu uz vietas, bet augu, un tas ir svarīgi. Daudz ko pārvērtēju, savas kļūdas, bez tā pagājušajā gadā neuzvarētu. Padomājot, kāds biju HK “Rīga” laikos – tas ir cits Tambijevs, ar milzīgu vēlēšanos, lielām emocijām, bet godīgi sakot – maz zināšanām. Tomēr man prieks, ka tie puiši, kas toreiz spēlēja pie manis, 1990./1991. dzimšanas gads man joprojām izslēgšanas spēļu laikā sūtīja sveicienus un atbalsta vārdus.
Kāpēc Latvijas jaunajiem hokeja talantiem HK “Rīga” vairs nav mērķis, visi grib braukt uz Eiropu, Ziemeļameriku?
Man šķiet, ka viņi steidzas, uzskata, ka tur būs labāka hokeja izglītība kā Latvijā, tomēr jaunajiem spēlētājiem MHL ir ļoti labs variants – spēļu līmenis, treniņprocess. NHL taču mums tā arī bez Zemga Girgensona neviena cita nav. Agrāk puišiem bija mērķis nokļūt Rīgas “Dinamo” – Mikam Indrašim, Mārtiņam Porejam, Jurim Upītim, Mārim Bičevskim. Peka Rautakllio atnāca paskatīties mūsu spēli un paņēma Bičevski. Miks uz pasaules čempionātu aizbrauca no jaunatnes komandas, arī Gudļevski nodraftēja NHL. Viņi dzīvoja ar hokeju, Kristers jau pusotru stundu pirms treniņa bija ģērbtuvē, pirmais nāca un pēdējais aizgāja. Arī 1994. gads – Nikolajs Jeļisejevs, Edgars Kulda, Roberts Lipsbergs, Rinalds Rosinskis bija ļoti labi puiši, bet tā arī neaizķērās augstākajā līmenī. Pāri okeānam dodas pārāk ātri, vajadzētu mājās pasēdēt, nobriest kā hokejistiem un cilvēkiem.
Rīgas “Dinamo” rezultāti pēdējos četrus gadus bijuši bēdīgi, šosezon uzsvaru liek uz leģionāriem un izskatās cerīgāk. Atbalsti šo ceļu?
Jābūt sistēmā, lai precīzāk spiestu, bet man izskatās, ka vesels talantīgu spēlētāju bloks ir izkritis. Ar daudziem vajadzēja mazliet vairāk pacietības. Ir jāmāk strādāt un attīstība nav ātra. Skaidrs arī tas, ka jaunajam jābūt gatavam spēlēt KHL, no trenera prasa rezultātu. Kristapam Zīlem, Uvim Balinskim uzticējās, arī viņi kļūdījās, tomēr spēlē, un vairāki citi nebija sliktāki. Upītis – bombardieris no Dieva, bet spēlē Latvijas čempionātā. Kaut kur arī pats salūza. Rīgas “Dinamo” pietrūkst patriotisma, daudz ārzemnieki, bet es pats zinu no savas pieredzes – klubā nekad nespēlēju ar tādu ar sirdi kā Latvijas izlasē. Tas ir pavisam kas cits.
Tagad runā pavisam citādāk – ka izlasē nespēlē ar sirdi. Lai gan pie Boba Hārtlija izlase mainījusies.
Godīgi sakot, līdz Hārtlija atnākšanai man izlasi skatīties nebija interesanti. Knapi vietu saglabājām elitē, bet tagad ir patīkami redzēt, kā puiši cīnās, lai gan sastāvs nebūt nav tas labākais. Tas ir trenera faktors, spēja atrast kopīgu valodu ar spēlētājiem, spēles sistēma, funkcionālā gatavība un ticība trenerim. Roberts Bukarts, lielisks snaiperis, Rīgas “Dinamo” spēlēja ceturtajā maiņā, tika dēvēts par egoistu, vēl kaut ko, bet kā viņš spēlē pie Hārtlija! Līdera īpašības nedrīkst slāpēt, viņi ir īpaši hokejisti, kas var izšķirt svarīgākās epizodes.
Kādi pašam tagad plāni – ir piedāvājumi?
Dinamika ir pozitīva, bet gribu kaut ko interesantu. Ir zināma interese VHL un KHL. Ja iešu uz VHL, tad gribētu ambiciozu komandu ar stabilu finansējumu, ar spēlētājiem, kas var kaut ko ievērības cienīgu izdarīt.
Tā ir laba zīme, ka nav jāņem pirmais variants, ko piedāvā.
Tagad ir tāda tendence, ka treneri maz ko maksā, šis ir spēlētāju laiks – viņi diktē noteikumus, var būt neapmierināti, var treneri noņemt no amata. Mēs esam rezultātu ķīlnieki, nav svarīgi, kā strādā, kā attīsti spēlētājus – visu nosaka tabula. Apskaužu trenerus, uz kuriem nav tāds spiediens un ir uzticība. Sanktpēterburgā man tā bija, no jaunatnes komandas paņēmām 12 spēlētājus, bija sešu zaudējumu sērija, taču tas vēlāk attaisnojās. Man vienmēr žēl, kad treneris tiek atlaists, jo zinu, cik daudz nervi un darbs ieguldīts. Spēlētāju nav žēl.
Vai no KHL klubiem neesi saņēmis piedāvājumus?
Par galveno treneri – nē, pāris varianti bija iet par asistentu, bet nav manā raksturā gaidīt, kad kolēģis atkāpsies. Viena lieta ir iet pie sev zināma trenera, cita – kad tevi pieliek kādam par palīgu, un man bija tas otrs variants, tam nepiekritu. Man pašam bija tāda pieredze Karagandā, kad atveda treneri no Čeļabinskas, bet es pateicu – tas nav mans cilvēks, nevaru sastrādāties. Komanda ir tāds mehānisms, kas visu jūt un, ja nav īstās atmosfēras treneru starpā, tas pārnesas uz kolektīvu. Pazaudēt pavedienu var ļoti ātri.
Vēl pagājušajā sezonā Krievijā kā galvenais treneris strādāji tu, Pēteris Skudra, Artis Ābols, Oļegs Znaroks, kuram palīdzēja Harijs Vītoliņš. Tagad vairs nav neviena. Tā ir tikai sakritība vai jārok dziļāk?
Domāju, ka sakritība. KHL vērtē tevi kā speciālistu, nevis skatās uz pasi. Tev komandai kaut kas jādod – rezultātu, zināšanas, spēlētāju attīstība. Šie treneri ir labi speciālisti, bet šogad līgā ir par divām komandām mazāk. Skudra katru gadu Ņižņijnovgorodas “Torpedo” ieveda izslēgšanas spēlēs un lai arī runā, ka viņam ir mīnusi, komanda visiem bija ļoti neērts pretinieks, viņam ir sava sistēma, redzējums, harizma. Oļegs un Haris – uzvarējuši visu iespējamo. Pirms diviem gadiem “SKA” daudz trenējās hallē “Jubiļejnij” un es redzēju, kā viņi strādā, tas bija milzīgs darbs. Viņi noteikti būs pieprasīti nākotnē.
Kā attīstās dēla Kirila karjera?
Protams, gribētos, lai attīstās labāk, jo talanta ziņā varētu spēlēt KHL. Zinu viņa mīnusus, šobrīd spēlē Ustjkamenogorskas “Torpedo” (VHL). Vienu laiku bijām kopā un tad aizgāja savu ceļu, iedevu visu, ko varēju. Uzskatu, ka līdz galam savu talantu neparādīja. Fiziskie dotumi? Jā, mazliet tas, mazliet pacietības. Viņš ar gadiem tikai saprot to, ko mēģināju skaidrot, ļoti emocionāls, tāpat kā es tad, kad spēlēju. Varēja arī izlasē izsisties, bet nianses pietrūkst.
Šosezon viņam statistika krietni sliktāka kā iepriekšējās sezonās.
Bija problēmas ar vīzu un viņš visu augustu trenējās pats, ar otro komandu, bet “Torpedo” tajā laikā piedalījās divos turnīros Sanktpēterburgā. Pievienojās komandai pirms čempionāta sākuma un septembris faktiski izkrita, bija bez spēļu prakses. Ar katru spēli uzņem formu, arī komanda pagaidām spēlē nestabili.
Tavs rezultativitātes rekords izlasē kādreiz tiks pārspēts?
Droši vien. Parādās labi spēlētāji, Rūdolfs Balcers ir ļoti interesants puika, Rihards Bukarts, Teodors Bļugers. Jāskatās arī objektīvi – protams, man bija daudz spēles A grupā, olimpiskajās spēlēs, bet mēs tomēr spēlējām arī B un C grupā. Un tolaik izlases līmenis bija ļoti augsts, tādi spēlētāji blakus, es vienkārši biju viltīgākais no viņiem (smejas). Hokejs bija citādāks, ne tik sistemātisks un disciplinēts, tagad vārtus gūt ir daudz grūtāk, mēs taču Vāciju, Dāniju, Itāliju nemaz neuzskatījām par pretiniekiem. Krieviju pat uzvarējām divas reizes, bet tagad viņiem nemaz nevar pietuvoties. Tagad es ar savu augumu 1,76 metri… Uzbrucējam zem 1,82 metriem jau ir grūti izdzīvot, vienas divcīņas.
Par kuru spēli ir lielākā škrobe – ka vajadzēja uzvarēt, bet neuzvarējāt?
Par Itāliju 1997. gadā. Muļķi tādi, tā spēle bija jāuzvar, tādi spēlētāji bija savākušies. Ja Artūrs Irbe ātrāk atbrauktu, varējām izcīnīt medaļas, otrajā posmā uzvarējām Slovākiju, Vāciju, bija neizšķirts pret Zviedriju, Kanādu. Bet pret Itāliju 4:5, murgs kaut kāds. Pavirši piegājām tai spēlei.
Vizītkarte. Leonīds Tambijevs
Dzimis 1970. gada 26. septembrī
Hokeja treneris kopš 2008. gada
Vadījis “Rīga 18”, “Rīga/Profs18”, HK “Rīga” (MHL), Karagandas “Sariarka” (VHL), Sanktpēterburgas “Dinamo” (MHL un VHL), Latvijas U-18 un U-20 izlasi
2018. gada VHL čempions un sezonas labākais treneris
Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs – 208 spēlēs 150 punkti (66+84)
Sieva Jeļena, dēls Kirils (26), meita Jekaterina (21)
Ieguvis treneri kvalifikāciju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā
