Mežs dažkārt jārestartē 0
Grigorijs Rozentāls, viens no konkursa “Sakoptākais mežs” dalībniekiem, savas zināšanas mežsaimniecībā guvis apsaimniekojot 10 ha lielo meža īpašumu Alsungas novada “Dīķeniekos”.
Ozols netiek līdzi eglei
Jaunaudzēs mūžīgi ir problēma – ko darīt ar ozoliņiem, kas cirsmās ir saudzēti? Kurā brīdī tos ņemt ārā? Mazs būdams izaugu ar domu, ka visi ozoli jāsaudzē. Bet iestādot egli, pienāk brīdis, kad tā egle iet ozolam garām. Un tad ir jāizvelas. Es mēģināju izvēlēties ozolu. Tad eglītes, kas aug ozolam riņķī, jāgriež nost. Vienreiz, otrreiz. Pēc divdesmit gadiem es tomēr esmu nonācis pie atziņas, ka jāņem ozoli jāņem ārā un jāļauj eglei augt kā monokultūrai. Šodien jaunaudzēs es ņemu tos ozolus ārā. Ozolus stādu savā īpašumā kādā vecā mājas vietā, kas nodegusi vēl Ulmaņlaikos, bet kuras nosaukumu var tulkot arī kā “Radītāja kalns”. Tur man aug 0,2 ha liela ozolu birzs. No jaunās ozolu slimības baidos, taču ceru, ka koki tiks ar to galā.
Izzāģē bāciņu – padzer kafiju
Esmu mazas intensitātes retināšanas piekritējs. Protams, to var īstenot tad, ja mājas ir blakus. Ziemā, izkustoties, izzāģē bāciņu, aizej padzer kafiju un zāģē atkal! Treilēšanas ceļa man nav, bet būs, jo gadi iet, pats palieku vecāks, bet koki – resnāki. Tā kā mežiņš pie mājas, šobrīd varu izvest materiālus noķerot brīdi, kad zeme sasalusi. Pirmo reizi zāģerus ielaidu savā mežā pirms diviem gadiem. Līdz tam visu darīju pats, veicu arī kailcirtes. Tagad vairs nav vaļas un stiept garumā arī negribas. Pirms gadiem džungļus, kur bija bērzs, alkšņi un blīgzna un arī pa kādam milzīgam kārklam dabūju par audzi ar trīsreizēju zemas intensitātes kopšanu. Bērzi bija tik izstīdzējuši, ka staigāja vējam līdzi. Kopu pavasarī, kad vairs nebija sniega, kas kokus varētu noliekt. Kāds bērziņš jau ziemā arī noliecās, bet pamazām tas viss sāka izskatīties pēc meža.
Otrā stāva eglītes neatstājam
Egļu audzē, kas ieaugusi lauksaimniecības zemē pēc pēdējās cilvēku masveida izvešanas un šobrīd ir vecumā starp 60 un 70 gadiem, pirms 20 gadiem ņēmu ārā bērzus. Otrā stāva egli centos saaudzēt. Tā vienmēr ir dilemma – saudzēt apakšā egli vai nē? Es daudz par šo tēmu domāju. Egle augusi normāli, taču vairums gadījumos tā nav tāpēc to neiesaku darīt.
Mežs jārestartē
Atgūtajā īpašumā bija vieta, kurs viss nozāģēts un pamests, tikai lazdas, kādu 10 – 15 cm resnas, zem kurām pat zāle neauga. Iestādījām bērzu un egli. Visas drazas, kuras mantotas, nav jēgas turēt. Tāpat kā dators, arī mežs ik pa laikam ir jārestartē. Visu pa tīro nost un jaunu mežu iekšā! Tikai tad tas viss aiziet pa ceļu, kas noved pie kvalitatīva meža. Ja kāds saka, ka mežs aug pats, tad ziniet, ka ar zināmu naudas ieguldījumu – stādīšanu un kopšanu, rezultāts būs krietni labāks. Taču lēmumu – darīt tā vai citādi – pieņem pats meža īpašnieks un tas ir pareizi.
Tikt vaļā no kārkliem
Man bieži uzdod jautājumu, kā tikt vaļā no kārkliem? Pēc savas pieredzes varu pateikt, ka efektīvākais līdzeklis to iznīdēšanai raundaps. Vienreiz nomiglo un ir līdzēts. Citādi kārkli ik pa brīdim par sevi atgādina visu mūžu.
Dižskabārdis aug strauji
Tā kā visi runā par globālo sasilšanu, nolēmu paeksperimentēt ar koku sugām un auglīgā zemē, kur vajadzēja stādīt lapu koku, 0,2 ha platībā iestādīju dižskabāržus. Tie savā vaļā aug strauji un astoņos gados ir tikpat lieli kāda būtu ātraudzīgā apse, ja vien to izdodas nosargāt no bukiem.
Neveiksmīgs eksperiments ar egli
Ap 1960. gadu kolhozu, kas saucās “Komunisma ceļš” pievienoja kolhozam “Alsunga”. Rezultātā notika mazo lauksaimniecības zemju pamešana. Tās aizauga ar mežu. Kad 1995. gadā šo īpašumu atguvām, tā bija tik bieza egļu audze, ka baravikas varēja lasīt tikai četrrāpus. Toreiz par papīrmalku maksāja 31 dolāru kubā un mēs taisījām retināšanu. Taču radījām barības bāzi pārnadžiem un tagad visas egles ir bojātas. Mēģināšu dabūt atpakaļ bērzu. Ar šodienas izpratni, būtu saimniekojis uz bērzu, bet toreiz domāju, ka bērzs mežā ir nezāle un mēģināju saglabāt egli.
Konkursa “Sakoptākais mežs” žūrijas izbraucienā pie pusfinālistiem, viens no kuriem ir arī Grigorija Rozentāla īpašums. Foto: Valdis Semjonovs
