Atver plašāko izstādi par Lāčplēša Kara ordeni un tā kavalieriem 0
No piektdienas apmeklētājiem Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) apskatāma līdz šim plašākā izstāde, kas par Lāčplēša Kara ordeni, tā kavalieriem un 11. novembra Lāčplēša dienas atzīmēšanas tradīciju attīstību līdz šim demonstrēta. Tās nosaukums: “11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena”.
Lāčplēša Kara ordenis saistībā ar bermontiādes gadadienu muzeju uzmanības centrā nonāk ne pirmo reizi, taču LNVM organizētās izstādes līdzautori Arnis Strazdiņš un Mārtiņš Vāveris aizrāda, ka atšķirībā no citām reizēm šajā uzsvars likts ne tik daudz uz pašu ordeni, cik tā saņēmējiem – viņu dzīvi pirms un pēc ordeņa saņemšanas.
Ordeņa kavalieri – dažādi ļaudis
Ir izvēlēti 11 ordeņa kavalieri – ļoti dažādi ļaudis. Piemēram Valdemārs Ģinters kļuva par arheologu un Valsts Vēsturiskā muzeja (mūsdienās LNVM) vadītāju; studentei un Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei Elzai Žiglevicai ordeni piešķīra jau pēc nāves – izstādē būs apskatāma viņas pēcnāves maska.
Savukārt Iršu pagasta vācbaltietis un Franču ārzemnieku leģiona leitnants Konrāds Dekerts – neparasta, apdāvināta personība – savu ordeni ieguva par iefiltrēšanos Pāvela Bermonta armijas rindās un izlūkinformācijas iegūšanu.
Ordeni pasniedza laikā starp 1920. un 1928. gadu, un kopumā to saņēma 2116 cilvēki. Atskaitot ārzemniekiem domātos II un I šķiras ordeņus, visas zīmes bija numurētas. Izstādes veidotāji atzīst, ka grūti pat aptuveni pateikt, cik Lāčplēša Kara ordeņu joprojām glabājas pie kavalieru pēctečiem, dzimtās, bet cik izklīduši pasaulē, jo nav noslēpums, ka laiku pa laikam tie parādās izsolēs un ir iekārojami kolekcionāru aprindās.
Jau tas vien, kā šie apbalvojumi cauri karam un padomju okupācijas gadiem sagaidījuši mūsdienas, būtu atsevišķa stāsta vērts. Tā Elzas Žiglevicas “lāčplēsis” 90. gadu sākumā uziets un iegādāts antikvariātā.
Arī Konrāda Dekerta ordeni 90. gados nopirka antikvariātā un vēlāk nodeva muzejam pazīstamais mecenāts un kolekcionārs Gaidis Graudiņš. Tikai šogad noskaidrojās, ka ordenis 70. gados Dekerta ģimenei ticis nozagts. Dzimtai tas bijis pārsteigums, ka relikvija atradusies un nonākusi muzejā.
Ko parādīs pirmoreiz
Ekspozīcijas sastāvdaļa ir ordeņa vēstures stāsts, ietverot idejas rašanos un apbalvojuma sākotnējās skices, kurās autori jo bieži vēlējušies redzēt tradicionālo karavīru simbolu ugunskrustu.
LNVM Numismātikas nodaļas pētnieks Vāveris atzīmē, ka pulkvedis Jānis Balodis un dažs labs cits Krievijas militārajās skolās izglītību guvis Latvijas armijas augstākais virsnieks bijis neapmierināts ar Lāčplēša Kara ordeņa lentes locījumu – tas piedāvāts atšķirīgs no Krievijas impērijā ierastā Sv. Jura krusta. Tāpēc Balodim ordeņa lente salocīta viņam tīkamajā piecstūrī, nevis kā pārējiem.
Izstāde gatavota, aptverot ne tikai LNVM krājumu, bet arī to, kas glabājas citās atmiņas institūcijās un ordeņa kavalieru dzimtās. Daudzi no eksponātiem publiskajai apskatei izlikti pirmo reizi. Īpaši izceļamas ordeņa izgatavošanas matricas no “Arthus-Bertrand” kaltuves Francijā. Ar šīm matricām 20. gados izgatavoja vairākas Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras ordeņa zīmes, kaut pastāvīgi tās gatavoja tepat Rīgā, juvelierdarbnīcā “Hermann Bank”.
“Tas ir ļoti veiksmīgs mūsu atradums, kas nāca ar zināmu neatlaidību – izdomājām, ka viņiem jāuzraksta. Mums palīdzēja Latvijas vēstniecība Francijā. Beigās bija arī rezultāts,” stāsta Mārtiņš Vāveris. Pie “Arthus-Bertrand” vēlāk tapa arī citu pirmskara Latvijas apbalvojumu atsevišķas partijas.
Neparasts eksponāts tāpat ir ordeņa kavalierim Jāzepam Sikoram piederējusī tējas servīze ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības simboliku. Tādas un greznākas 30. gadu beigās pēc pasūtījuma gatavotas leģendārajā “Kuzņecovā” un ordeņa nēsātājiem dāvinātas.
Padomju okupācijas sākumā, 1940. gadā, servīze sapakota un paslēpta malkas šķūnī, kur nostāvējusi līdz pat atmodas sākumam. Muzejam savas dzimtas svētumu ļāvusi izstādīt Sikoru ģimene.
Diemžēl okupācijas gados bez pēdām pazudis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības karogs – 1940. gadā tas nodots glabāšanā Kara muzejā, tāpat kā pulkveža Oskara Kalpaka un leģendārā latviešu strēlnieku pulkveža Frīdriha Brieža I šķiras Lāčplēša Kara ordeņi. Jādomā, līdzīgi citām militārajām relikvijām šīs vērtības drīz pēc tam aizvestas uz Krieviju.
Kā radās apzīmējums “Lāčplēša diena”
Izstādes veidotāji norāda, ka 11. novembra Lāčplēša dienas tradīcijas veidojušās un mainījušās gadu ritumā. Pat svētku oficiāla nosaukuma sākumā nav bijis, un to dēvējuši par Uzvaras dienu, Lāčplēša Kara ordeņa dienu un tamlīdzīgi. 20. gados svētku centrālais pasākums bija paša ordeņa pasniegšanas ceremonija; 30. gados par centrālo kļuva Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības organizētais svētku mielasts Virsnieku klubā.
1936. gada 11. novembrī svinīgi iesvētīja Brāļu kapus. 1940. gadā okupācijas vara Lāčplēša dienu “aizstāja” ar 1917. gada lielinieku revolūcijas svētkiem; vācu okupācijas vara piemiņas dienu ar zināmiem ierobežojumiem ļāva atzīmēt atkal.
Mārtiņš Vāvere teic, ka apzīmējums “Lāčplēša diena” presē parādījies tieši vācu okupācijas periodā. Kamēr Latvijā padomju okupācijas gados atklāta pieminēšana vairs nebija iedomājama, 11. novembra atzīmēšanu ar svinīgām sanākšanām un priekšlasījumiem pārņēma trimda – tur šie svētki bieži vien saplūda ar 18. novembri. Svecītes pie Rīgas pils sienas sāka likt tikai 1988. gadā, kad piemiņas vakaru atkal drīkstēja atzīmēt atklāti.
