11. novembris – uzvaras diena! 0
– Es ticu, ka kādreiz mums būs sava uzvaras diena! Līdz šim mums ir proklamēšanas, pasludināšanas un sasaukšanas diena. 11. novembri esam pataisījuši par sēru dienu. “Vilku” filozofija – šī diena ir svētki, svētki, svētki! – sparīgi teic JĀNIS ATIS KRŪMIŅŠ, vīru kopas “Vilki” dalībnieks.
Savu 20 gadu jubileju vīri šogad sagaida ar īpašu koncertuzvedumu. To jau redzējuši Valmierā, Ventspilī, Saldū. Vēl koncertus gaida Rīgā, Suntažos un Jēkabpilī. Kā kļūt par karavīru garā un neaizmirst tos, kuri izcīnīja mūsu valsti? Ir vērts dzirdēt, ko par to domā Jānis Atis Krūmiņš.
Aicināts uz sarunu, viņš smej, ka esot izgājis cauri stikla durvīm. Nodomāju – kā tad, seno karavīru triks, viņiem jau arī no zobena saule lēca. Taču gadījums bijis nelāgs. Pirms koncerttūres, daudzo darbu pārņemts, Jānis Atis tik tiešām izgājis pa Okupācijas muzeja stikla durvīm (kur taču tūkstošiem reižu iets!), tās neatvēris. Slimnīca, sešas šuves, kāja nelokās. Tomēr braucis uz pirmo koncertu, kur katram savi pienākumi, un izbaudījis, ko vecie aktieri stāsta – skatuve dziedē. Meita zvanījusi – tēti, kā tu jūties? Es nezinu, atteicis. Kā, tu nezini? – meita satraukusies.
Jāņi Krūmiņi Liepupē
– Kā padomju laika bērnam var būt divi vārdi?
– Esmu dzimis Liepupē, kur cits citu pazīst, kā trešais tēva dēls. Mamma gribēja dot man vārdu Atis. Vecāki gāja uz pagastu reģistrēt. Tur tēvam saka – klausies, tavs tēvs ir Jānis, tu esi Jānis, vai tad vairāk Jāņu dzimtā nebūs? Vecāki nosprieda, lai tad ir Jānis arī. Dzimšanas apliecībā ierakstīja Jānis Atis. Bērnībā visi mani sauca par Ati. Kad bija jāizņem pase, lika izvēlēties, kuru vārdu rakstīt. Man bija lielas dusmas, šķiet, teicu – ja nevar abus, nu, tad man vienalga. Un pasē ierakstīja pirmo vārdu. Domāju, nu labi, dokumentos būs Jānis, bet sauks par Ati. Bet nekā! Mainot skolas, sāka saukt par Jāni. Pagāja labs laiks, kamēr pie vārda Jānis pieradu. Kad esmu savējos, mani sauc par Ati, citi gan – par Jāni. Tomēr esmu priecīgs par abiem vārdiem, jo Jāņu Krūmiņu Latvijā ir bezgala daudz.
– Kādi bija divi no tiem (Jāņiem Krūmiņiem) – jūsu tēvs un vectēvs?
– Mans vectēvs savām rokām uzcēla guļbūves ēku 1923. gadā, kad viņš pēc Brīvības cīņām kopā ar apbalvojumu bija dabūjis no valsts zemi. Esmu viņa celtajā mājā dzimis un uzaudzis. Mans tēvs ir dzimis 1918. gadā, dienēja Latvijas armijā. Viņam karš beidzās kaujas laukā, mīna norāva kāju. Tēvam pietika dūšas ielekt bumbas bedrē, ātri noraut siksnu, uzlikt žņaugu un izglābt sev dzīvību. Tēvu atceros tikai tādu – ar vienu kāju. Man visu laiku bija jautājums – kāpēc, par ko? Domājot, ka vēl var noderēt, tēvs aiz spāres bija noslēpis vācu vinteni. Kad vecāku nebija mājās, mēs ar brāļiem bliezām no šautenes pa gaisu, patronas bijām atraduši celmā. Tēvs saprata, ka spēlējamies. Un, lai nesanāk ziepes, šauteni likvidēja.
Sibīrija tolaik bija ļoti tuvu, tāpēc vecāki sargāja savus bērnus. Arī vectēvu vēl atceros. Viņš bija liels pekstiņu stāstītājs, riktīgs streļķa gars. Uzrāva “Kas kaitēja nekarot”: “Apelsīni kabatā, mērkaķītis mugurā” (domāta – mugursoma un apaļās granātas).
Reiz biju izmētājis savas mantas, un pēc mirkļa no tām nebija ne vēsts. Vectēvs tās bija nolicis, bet man skaidroja – atskrēja velns pa gaisu un paņēma tavas mantas, jo biji izmētājis. Viņš tik ticami stāstīja, ka redzēju, kā virs meža galiem velns aizskrien. (Smejas.)
“Jūs vēl par mani dzirdēsiet!”
– Skolā droši vien bija grūti dzirdēt citu vēsturi…
– Biju nevaldāms, manī bija spīts par to netaisnību – mājās tēvs ar vienu kāju, bet skolā saka – viss kārtībā. Krievu valodas skolotājs piespieda mūs abonēt žurnālus vai avīzes krievu valodā, jo drīz visi runāšot krieviski, tāpēc šī valoda labi jāapgūst. Manā galvā tas negāja kopā, dienasgrāmata bija piezīmju pilna. Mammai vajadzēja iet uz skolu skaidroties. Ja pionieru kaklauta galā ielika plastilīna bumbu, tik labi lidoja… Reiz nelaimīgā kārtā kaklauts aizķērās Liepupes pamatskolas ēkas karnīzē…
Ar savu uzvedību izpelnījos, ka mani neuzņēma komjaunatnē. Uz mani rādīja – redziet, no tādiem izaug dzērāji. Visu laiku bija spīts – gan es jums vēl pierādīšu, ka varu būt citāds, jūs vēl mani redzēsiet, par mani dzirdēsiet! (Smejas.) Tā apņēmība bija visu laiku. Tagad gan pierimusi.
– Teicāt – bijāt nevaldāms, bet atstājat tik mierpilna un stabila cilvēka iespaidu…
– Esmu mierīgs. Bērnībā vecākie brāļi turējās vairāk par sevi, es viens klīdu apkārt, kļuvu tāds sapņotājs. Tas atstājis iespaidu, reizēm pietrūkst dzīves realitātes sajūtas – šeit un tagad. Tāpēc arī tās stikla durvis neredzēju. Vari sapņot, bet jāmāk arī pārslēgties – izdarīt to, kas ir jādara šeit un uzreiz. Tad var atkal domāt nākotnes plānus. Man palīdz spēja uz lietām palūkoties no augšas. Tad problēmas, ar kurām cilvēki sabeidz veselību, šķiet tik niecīgas. Un skats no augšas ļauj lietas salikt kopskatā.
– Sākumā izmācījāties par galdnieku…
– Laukos visi grib kļūt par šoferiem, bet man ir daltonisms, kaut arī pavisam vieglā formā, tomēr tajos laikos tādēļ bija jāmeklē cita profesija. Šķita, ka skolotāja amats jau nav darbs. Jo darbs ir, kur vīrieši pamatīgi strādā. Izvēlējos galdniecību, jo man patika koka darbi.
– Un tad nošķēlējāt labās plaukstas īkšķi?
– Pirmajā dienā, kad sāku strādāt galdniecībā, aizbraucu pie mammas malku skaldīt. Un tā sanāca. Esmu kreilis, tāpēc labā īkšķa nav. Domāju, visa dzīve apstāsies. Bet nē, visu var padarīt.
– Vai esat atjaunojis vectēva celto māju?
– “Zeltiņi” diemžēl nodega. Muižas laikos tajā vietā arī uguns paņēma ēku. Sapratām, ka tur māju vairs nebūvēsim. Jo zemi šķērso ļoti daudz uguns āderu, īsta uguns vieta.
Papētījām vēsturi, tur ir senās līvu zemes. Esmu nodibinājis “Metsepoles Līvu kultūras centru”. “Zeltiņos” katru gadu notiek uguns rituāli un citi publiski pasākumi, lai cilvēki saprastu, ka Liepupē kaut kas ir bijis arī pirms Minhauzena muzeja.
Sava republika
– Esat izaudzinājis sešus bērnus. Pa kuru laiku?
– 18 gados jau biju precējies. Satikāmies 16 gados kā Romeo un Džuljeta.
– Kā sastapāt savu Džuljetu?
– Inese ar klasi atbrauca uz Liepupi strādāt, toreiz bija tādas brīvprātīgi obligātās “Lotos” vienības. Mācījās toreizējā Rīgas 1. vidusskolā (pēc tam beidza LU Matemātikas fakultāti ar sarkano diplomu). Bija plānots braukt uz Salacgrīvu, bet tur kaut kas samisējās. Un Dievs sagādāja, ka viņa atbrauc uz Liepupi. Lauku zēnam pilsētas meitene… (Smejas.) Pamazām bija jāpierāda, ka esmu vērā ņemams.
Man bija doma par savu republiku. Kā viensētniekam darīt visus darbus un bērnus audzināt pašam pēc saviem ieskatiem. Tas ir izdevies, bērni ir izaudzināti par krietniem cilvēkiem. Esmu lepns un gandarīts par saviem bērniem. Gandrīz visi jau pieauguši, izstudējuši.
Četri dzied folkloras kopās, un esam izveidojuši arī savu paplašinātās ģimenes (ar vedeklām) jeb Krūmiņu dzimtas folkloras kopu. Jaunais režisors Kārlis Krūmiņš nupat atgriezās no Krievijas ar izrādi “Leģionāri”, šīs izrādes sakarā arī nominēts apbalvojumam “Spēlmaņu naktī”.
– Jā, bet uzturēt tik lielu saimi droši vien nebija viegli …
– Mēs ar sievu strādājām par skolotājiem. Jau divi dēli bija piedzimuši, Inesei mācoties LU dienas nodaļā, pēc tam es turpināju studijas. Mums nāca pretī toreizējā 45. vidusskolas direktore Lilija Reiziņa, viņa ļāva mūsu ģimenei ievākties skolas dzīvoklītī turpat pie sporta zāles. Tā dzīvoklīša dēļ darījām visus darbus – bijām gan sētnieki, gan sargi.
– Studējāt Vācijā Valdorfa pedagoģiju…
– Lai būtu spējīgs savus bērnus audzināt pēc sava prāta, bija vajadzīga pedagoģiskā izglītība. Valdorfa pedagoģijā mani saista brīvā garīgā attīstība – katrs cilvēks tiek salīdzināts nevis ar otru, bet gan pats ar sevi – kāds tu biji vakar, kāds esi šodien un kāds vari būt rīt. Pēc studijām sāku strādāt Rīgas centra Valdorfa skolā. Darbs bija no rīta līdz vakaram – skolas nolikumi, programmas, mācību vielas… Alga 30 latu mēnesī. Laiks papildu darbiem nesanāca. Parādu nasta, lai uzturētu lielo saimi, kļuva par lielu, biju spiests no skolas aiziet.
– Gadiem vadāt “3×3” nometnes…
– Ar bērniem vari runāt no rīta līdz vakaram, bet, ja pats nedarīsi, stāstītais nedarbosies. Kā daudzbērnu ģimene 1990. gadā izcīnījām iespēju piedalīties pirmajā “3×3” nometnē Latvijā. Jau nākamajā vadīju kokapstrādes ievirzi, mācīju taisīt kokles Kaucmindes arodskolas militārās apmācības kabinetā – toreiz tāds vēl bija.
Pēc diviem gadiem ar sievu jau paši vadījām “3×3” nometni. Mūsu bērni ir uzauguši šajās nometnēs. Viņi redz, kas ir latviskais. Lai nometne varētu notikt vienu nedēļu, strādājam divus gadus. Braucam uz pagastu, mēģinām atrast spēcīgus cilvēkus, lai viņus izceltu, parādītu.
Nometnē ir koncentrēta latviska vide, kā mēs paši smejamies – tā ir ideālā Latvija, kādai tai vajadzētu būt. Un arī šeit veiksmīgi noticis pārmantošanas process – 2011. gadā vecākais dēls Ingus ar sievu Egiju paši vadīja “3×3” nometni.
Vīru kopa
– Pirms 20 gadiem folkloras kopās bija tikai sievas, pāris vīru un mazi bērni. Un tad nāca “Vilki”…
– Mēs, “Vilki”, esam lepni, ka folklorā uztaisījām apvērsumu. Puiši un vīrieši ir sapratuši, ka tā ir arī viņu lieta. Pēc mums dzima jaunas puišu grupas “Livonieši”, “Trejasmeņi”, “Vilkači”, kur dzied trīs no maniem dēliem. Viņus ilgi sauca par vilcēniem, tāpēc kādā saietā, gribēdami parādīt savu individualitāti, viņi pat lēkāja kā zaķi. (Smejas.) Un tad nopietni ķērās pie lietas, nodibināja “Vilkačus”.
– Kas tad ir dziesma vīru kopas izpratnē?
– Dziesma nav domāta skatuvei, bet, pirmkārt, tev pašam – gan ejot kaujā, gan atslodzes brīdī.
Kāpēc streļķiem ir tik daudz jestro un drastisko dziesmu un galvenokārt par meitenēm? Lai izturētu šausmas, ko piedzīvoja iepriekšējā kaujā, kur draugu lādiņš gabalos saplosīja. Ja es nenosargāšu sevi, nespēšu nevienam palīdzēt. Ne savai ģimenei, ne bērniem, ne savai Tēvzemei.
Reizēm slavē cilvēkus, kas sevi upurē. Upura jēga dažkārt tiek pārspīlēta – drīzāk, ja saglabāsi sevi, varēsi vēl būt noderīgs un daudz ko izdarīt.
– Kā vīru kopas pārstāvim jautāšu – kādam ir jābūt vīrietim?
– Kā viensētniekam – jāmāk tikt galā ar visām likstām un problēmām. To esmu mācījies no sava tēva. Ir daudz darbu, ko paši varam izdarīt un netērēt naudiņu. Vīrietim jābūt praktiskam, neraugoties uz laikmetu, un sievas to pratīs novērtēt. Vismaz man pašam sanāk. Kad citi spriež – te nu vairs neko nevar darīt, tad saku – palaidiet mani! (Smejas).
Cīnītāja gars piemīt visiem vīriešiem, taču jābūt karavīram ne tikai kara laikā un kara laukā, bet arī šodien – jāmāk pastāvēt par savu zemi pret kaimiņu valstu iegribām, kas neatbilst mūsu tautas interesēm. Iekšējam karavīram ir jābūt visu laiku, izrādot cieņu tiem mūsu senču karavīriem, kas neatkarību mums snieguši kā dārgu dāvanu. Labākajā gadījumā vajadzētu to nodot nākamajām paaudzēm neaptraipītu, tīru un spožu.
– Un attiecībā pret sievieti?
– Džentlmenim. Līdz pēdējam elpas vilcienam. Kaut vai nav vairs spēka.
– 20 gadus koncertējot, jūtat sabiedrību. Kas mūs šodien var vienot?
– Vispirms valstiskā līmenī jābūt skaidrībā, kurp ejam.
– Bet kurp tad ejam?
– To valsts mums īsti nevar pateikt. Mēs ejam ātri atdot parādu, to mēs zinām. Bet tā ir tāda laicīga būšana. Taču kāds ir valsts mērķis? Redzam vīziju – iesim turp! Bet, tiklīdz vējš uzpūš no austrumiem, ievelkam pilnu krūti tā vēja un domājam – nē, mums jārīkojas tā, lai kaimiņi nesadusmojas.
Skaidri apzināmies, ka dzimstība Latvijā ir niecīga. Šajā jomā valstij būtu jāiegulda, lai cilvēki spētu uzņemties uzturēt lielas ģimenes. Bet valdībai ir grūti atrast līdzekļus. Nav skaidrības, kas valstij ir primārais vēl bez parādiem.
– No darba Okupācijas muzejā ejat uz deputāta darbu Rīgas domē, kur daļai kolēģu ir cita patiesība… Kā to var izturēt?
– Ļoti mazs ģeogrāfiskais attālums starp abām ēkām ir mana priekšrocība. (Smejas.) Bet pārējais – opozīcija ir tāda runga ar diviem galiem. No vienas puses, tu nevari “dabūt cauri” tikpat kā neko no domubiedru labajām idejām. No otras – vēl iemanto arī strīdnieka un kašķa slavu, cīnoties pret nejēdzībām, kuras ar vairākumu balsu tiek pieņemtas, kaut pats esi balsojis “pret”. Rīgas domes vadošā “Saskaņas centra” ideoloģija nav par latvisku Latviju, un viņu partijas biedri nekad nepulcinās latviešus zem Latvijas karogiem, kā to darīja Latvijas dēli Brīvības cīņu laikā. Okupācijas seku nasta vēl smagi spiež mūsu neatkarīgās Latvijas plecus, un tādēļ mums ir jābūt modriem savas zemes sargiem.
– Vai ar zobenu novelkat ap sevi kādu aizsardzības apli?
– Dieviņš palīdz. Kad ir par daudz, viņš saka – stop! Tagad apstājies, atpūties, pārdomā, vai tas viss, kur tu skrien, ir svarīgi. Bet nu jāskrien.
Kur ņemu enerģiju? Mana baznīca ir mežs, ieeju mežā, kur koki kā antenas debesīs… Vēl man ir spēja, par ko citi apskauž, varu pārdesmit minūtes izslēgties, restartēt sevi – nogurums nost, atkal eju un daru.
Esmu profesionāls pirtnieks, pirtij arī liela nozīme, lai atgūtu spēkus. Mūsdienās pirts lieta ir mazliet nojārēta. Bet pamazām senču tradīcija atdzimst. Spēku smeļu, arī “Vilkos” esot. Dziesmā izdzīvojam, kā mūsu senči ir cīnījušies, lai mēs šodien varētu runāt latviski un dzīvotu neatkarīgā valstī… Viņi izturēja vēl sliktākos apstākļos, mums arī ir jāiztur.
11. novembris – svētki, svētki, svētki!
– Jau desmit gadus 11. novembrī jūs rīkojat īpašu uguns rituālu…
– Brāļu kapos aizdedzam svecītes kritušajiem karavīriem. Svēto uguni ar lāpām iznesam cauri Rīgai, pie Brīvības pieminekļa noliekam vainagu tiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem, kuri okupācijas režīmā tika nomocīti. Strēlnieku laukumā notiek sadziedāšanās, koncerti, no lāpām iekuram ugunskurus, un cilvēki sildās pie svētās uguns, godinot brīvības cīnītājus. Tad uguni uzliekam uz plosta un palaižam Daugavā, pie tiem brīvības cīnītājiem, kuru kapavietas mums nav zināmas. Šo rituālu katru gadu organizēju es ar vīru kopas “Vilki” atbalstu un Okupācijas muzeja, Kara muzeja, “Daugavas Vanagu”, kuru priekšsēdētājs biju deviņus gadus, līdzdalību. Šogad koncertā uzstāsies “Skandinieki”, “Auļi”, “Vilkači”, “Vilki” un Liepupes jauktais koris “Pernigale”. To darām, lai vairotu sapratni – 11. novembris nav tikai karavīru diena. Brīvības cīņās ieročus rokās ņēma visi, kas varēja, lai aizstāvētu Rīgu un noturētu proklamēto valsti.
Es ticu, ka kādreiz mums būs sava uzvaras diena. Līdz šim mums ir proklamēšanas, pasludināšanas un sasaukšanas diena. 11. novembri esam pataisījuši par sēru dienu. “Vilku” filozofija 11. novembrī – šī diena ir svētki, svētki, svētki!
Vēsturnieki diskutē gari un plaši, ka vēl ir bijušas arī citas svarīgas kaujas, un par Uzvaras dienas īsto datumu domas dalās. Bet paskatieties uz tautām, kam ir savas uzvaras dienas! Franči, krievi… viņiem ir ar ko lepoties! Mums arī ir, bet mēs – pat 11. novembrī aizejam un nosērojam. Jā, vajag lielus svētkus Rīgā, arī tālab, lai būtu pretspars 9. maija svinētājiem. Kāpēc 11. novembrī mēs nevaram tūkstošiem sanākt kopā un pateikt – šī ir mūsu zeme, tie ir mūsu brīvības cīnītāji, kas šo neatkarīgo valsti izcīnīja, kurā dzīvojat arī jūs!?
– Jā, patiesi, ar savu uzvaras dienu mums pašapziņa celtos! Tas arī 18. novembri darītu priecīgāku…
– Vēsture pierādīja: ar valsts proklamēšanu vien nepietika, Latvijas valsts bija jāizcīna. Ar ideju par 11. novembri kā uzvaras dienu esmu aizgājis arī līdz augstākām aprindām, tur saka – mums jau ir tik daudz svētku. Ar kristīgiem svētkiem kopā ir, bet valstiskās svētku dienas ir tikai trīs – sasaukšana, proklamēšana, pasludināšana. Vienas runas! Bet tik daudz karavīru par Latviju ir nolikuši galvas! Jauni puikas, kas meitenes vēl nebija iepazinuši, kur nu vēl par pēcnācējiem runāt! Ir tūkstošiem varoņu, kas savā īsajā mūžā ir tik daudz veikuši mūsu labā. Un mēs, viņu mantinieki, vilcināmies 11. novembri izveidot par svētku dienu!? Tikai tai tautai ir nākotne, kas spēj patiesi godāt savus varoņus un aizstāvēt tos no svešu varu naidīgajām ideoloģijām.
Jānis Atis Krūmiņš Dzimis 1961. gada 11. maijā Liepupē Izglītība: Ķīles Valdorfpedagoģijas institūts, Vācija (1992) Darbi: Rīgas domes deputāts, frakcijas “Demokrātiskie patrioti” priekšsēdētāja vietnieks; Latvijas Okupācijas muzeja administrators; Biedrības “Metsepoles Līvu kultūras centrs” valdes priekšsēdētājs; Latvijas “Trīsreiztrīs” valdes loceklis, arī aktīvs saietu vadītājs; Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes komisijas vadītājs; vīru kopas “Vilki” dalībnieks; Precējies: sieva Inese, seši bērni: Ingus, Jānis, Kārlis, Baiba, Eduards, Mētra. |
