11 Gintera Grasa atziņas par dzīvi un mākslu 0
Rakstnieks, tēlnieks Ginters Grass savā 87 gadus ilgajā mūžā pieņēmis pretrunīgus lēmumus. Viens no tiem bija dalība Waffen SS kara laikā, ko viņš ilgus gadus slēpa, saņemot iznīcinošu kritiku, kad izlēma atklāt patiesību par savu pagātni. Cits – dzejolī pret Izraēlas politiku vērstā kritika 2012. gadā, kas izsauca starptautisku rezonansi un kuras dēļ Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu personīgi vērsās pret rakstnieku.
Lūk, daži no Grasa domugraudiem par dzīvi, meliem un mākslu.
Visur, kur vien pabijis cilvēks, katrā vietā, ko viņš atstājis, palikuši atkritumi. Pat savos galējās patiesības un sava Dieva meklējumos viņš radījis atkritumus. Tieši pēc šiem atkritumiem, kas klājušies kārtu uz kārtas, viņš vienmēr atpazīstams – vajag tikai rakt. Jo ilgāk nekā cilvēks dzīvo viņa atliekas. Tikai atkritumi paliek pēc viņa.
Kapsētas mani vienmēr vilinājušas. Tās ir labi uzturētas, brīvas no divdomības, loģiskas, vīrišķīgas un dzīvas. Kapsētās var sakopot drosmi un nonākt pie lēmumiem, kapsētās dzīvei rodas skaidras aprises – es šeit neatsaucos uz kapavietu apmalēm – un, ja vēlaties, jēga.
Tas, ko daru, reizēm – īpaši Vācijā – tiek uzņemts ar sāpinošām kampaņām. Es vienmēr esmu spiests izvēlēties: uzaudzēt biezāku ādu un to ignorēt vai tikt ievainotam? Esmu izlēmis ļaut sevi ievainot, jo tad, ja es uzaudzētu biezāku ādu, es nesajustu arī citas lietas.
Esmu atklājis, ka patosa pilni vārdi, kas rada pavedinošu eiforiju, propagandē muļķību.
Māksla ir apsūdzība, izteiksme, kaislība. Māksla ir cīņa līdz pēdējam starp melnu ogli un baltu papīru.
Visumā es piekrītu Jēkabam Grimmam un jūtu, ka mums vajadzētu atļaut valodā izmaiņas un nekontrolētu augšanu. Kaut gan tas ļauj attīstīties potenciāli riskantiem vārdiem, valodai nepieciešama iespēja nepārtraukti atjaunoties.
No literatūras es gaidīju vairāk nekā no reālās, kailās dzīves.
Viss, kas lielāks par dzīvi, piesaista pūli.
Cilvēki vienmēr stāstījuši stāstus. Ilgi pirms cilvēce iemācījās rakstīt un pamazām apguva lasītprasmi, visi stāstīja stāstus cits citam, un visi klausījās citu stāstos. Un nepagāja ilgs laiks, pirms kļuva skaidrs, ka daži no vēl aizvien analfabētiskajiem stāstniekiem stāstīja vairāk un labākus stāstus nekā citi, proti, viņi spēja panākt, ka vairāk cilvēku notic viņu meliem.
Statistikā aiz ciparu virknēm pazūd nāve.
Melanholija un utopija ir vienas monētas cipars un ērglis.
