11 cilvēku rinda uz dušu. Latviešu piedzīvojumi ar Tezē jauniešiem 10
Jaungada pirmajā dienā noslēdzās Tezē Eiropas jauniešu tikšanās Rīgā, un vakar vairums jauniešu bija ceļā uz savām mājām. Lai gan visas piecas dienas aptuveni 15 tūkstošiem jauniešu bija saplānotas un ļoti piepildītas, laikā starp daudzajām lūgšanām un aktivitātēm, pārsvarā vakaros un agrās rīta stundās, viņi uzturējās pie Latvijas cilvēkiem, kas brīvprātīgi piekrita dot naktsmājas un paēdināt. Aptuveni 95% no visiem jauniešiem pārnakšņoja viesģimenēs, bet pārējie 5% tika izmitināti skolās. Nākamgad Tezē Eiropas jauniešu tikšanās notiks Šveices pilsētā Bāzelē. Bet kāda bija Latvijas ģimeņu pieredze, kas uzņēma jauniešus savās mājās?
Radiožurnālists Aidis Tomsons ar ģimeni savās mājās Garkalnē uzņēma sešus jauniešus no Polijas. “Jau pirms jauniešu ierašanās man bija šaubas, vai ar sviestmaizi un tēju vien viņiem varētu pietikt. Lai gan arī viņi paši sacīja, ka neko jau nevajagot, šīs manas šaubas lieliski apstiprinājās, kad mēs redzējām, cik viņi labprāt locīja iekšā visu, ko bijām no sirds sarūpējuši,” smaidot stāsta Aidis un atzīst, ka no šāda viedokļa varbūt uzņēmušies vairāk rūpes, nekā sākotnēji iecerēts, taču nebūt nebijis žēl, tieši pretēji – tas devis lielu gandarījumu.
Pašu bērni tikuši salikti vienā istabā, kas gan to uztvēra kā lielu piedzīvojumu un ar prieku. Nelielas sadzīviskas neērtības šo piecu dienu laikā sagādājusi vienas vannasistabas dalīšana uz 11 cilvēkiem. Arī gulēts gada pēdējās naktīs ļoti maz – ik vakaru pulksten pusdesmitos jaunieši ieradās mājās, kam sekojušas kopīgas vakariņas, sarunas, galda spēles un kopā būšana. “Pulksten vienos naktī bija ātrākais laiks, cikos aizgājām gulēt šajās dienās,” saka Aidis. Taču tas poļiem netraucējis – viņi bijuši entuziastiski un iesaistīties griboši. Paši vietējā baznīcā uzrīkoja dievkalpojumu, bet mājās – misi. “Priecīgo sajūtu, kas pavadīja mūs šo laiku, pat ir grūti aprakstīt. Ieguvums, manuprāt, mums dodot bija lielāks, nekā viņiem ņemot,” piebilst Aidis. Tik ļoti bijis pierasts pie jaukās kņadas, ka dienā pēc jauniešu aizbraukšanas māja šķitusi pagalam tukša.
Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītāja Marta Rībele pati savulaik piedalījusies Tezē tikšanās reizēs citviet pasaulē, kur arī jauki uzņemta viesģimenēs, tāpēc šoreiz, uzņemot trīs Vācijas jauniešus pie sevis, darījusi visu, lai arī viņiem par braucienu un ciemošanos Martas mājās paliktu tikai tās jaukākās atmiņas. “Viņi bija apbrīnojami kārtīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi un arī punktuāli, kā jau vāciešiem tas tiek piedēvēts. Istaba spīdēja un laistījās,” stāsta Marta. Viņa devusi nogaršot dažādus Latvijā iecienītus ēdienus jeb, kā pati jokodama saka, – eksperimentējusi ar Latvijas ēdieniem: “Puišiem absolūts hits bija biezpiens, ko viņi ēda, liekot uz rupjmaizes kopā ar medu. Vēl ļoti garšoja mūsu kūpinātā gaļa, siers ar amoliņu, doktordesa, biezpiena sieriņi, un arī karbonādes ēda kārtīgi un prasīja vēl. Izvēlīgi nebija nemaz.” Pēdējās dienās Marta puišiem uzticējusi arī sava mitekļa atslēgas, lai, pārrodoties ātrāk, viņiem nebūtu jāsalst uz ielas. “Šīs dienas nesa sirdsmieru, ka mūsdienu jaunieši nav virspusēji. Viņi ir dziļi, ieinteresēti un zinoši gan ārpolitikā, gan daudzās citās jomās,” stāsta Marta.
Rīgas domes deputāts, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis Jurģis Klotiņš uzņēma trīs jaunos cilvēkus no Ukrainas, kas labprāt ēduši visu, kas ticis likts galdā, sākot no putrām un kartupeļiem, beidzot ar pupām un skābiem kāpostiem. “Jaunieši ļoti labi iejutās, centās būt uzmanīgi un pateicās par mūsu viesmīlību,” stāsta Jurģis. Maz sanācis runāt par politiku, taču noskaņa bijusi tāda, kas nemaz uz to nevirzīja. Vairāk diskutēts par kultūru, Ziemassvētku tradīcijām, baznīcu. “Turos pie atziņas, ka svētceļnieku uzņemšana mājās nes svētību. Mēs nekad neatceramies katru viesnīcu, kur esam palikuši, bet noteikti atminamies tos cilvēkus, kas mūs uzņēmuši savās mājās,” skaidro Jurģis.
VIDEO – starpkonfesionālais portāls Tuvumā (tuvuma.lv), video autori: Jānis Locs un Ģirts Vikmanis
Portāla la.lv ziņu redaktores Barbaras Ālītes mājā savukārt nedēļu dzīvoja divas polietes, no kurām viena šais dienās pirmo reizi savām acīm ieraudzīja jūru. “Bija skaidrs, ka, atverot savas mājas durvis un uzņemot pirms tam man nepazīstamus cilvēkus, viņiem būs jāuzticas. Biju pārdomājusi, kā risināt situācijas, apzinoties, ka mūsu laiki var nesaskanēt,” stāsta Barbara. Brokastu piedāvājums meitenēm ne pārāk gājis pie sirds, tāpēc to nācies apdomāt un piedāvāt ko citu. Meitenēm ļoti garšojis mājās gatavotais ievārījums. Mūsu maize – gan baltā, gan rupjā – viņām šķita ļoti salda. “Uz nedēļas beigām atradu maizi, par kuru meitenes teica, ka tā, lūk, esot tāda pati kā pie viņiem Polijā. Lai gan nosacījums uzņemšanai bija tikai brokastis, nedēļas laikā es arī šad tad ko izvārīju, jo likās, ka drēgnajā laikā vakarā prasās kas karsts, piemēram, zupa,” iespaidos dalās Barbara.
