Māris Antonevičs: Izrādās, tas bija karš 29
Pēc pasaules čempionāta pirmās spēles, kurā Krievijas futbola izlase pārliecinoši (5:0) pārspēja Saūda Arābiju, liela daļa laikrakstu pirmajā lapā nopublicēja vienu un to pašu fotoattēlu. Tajā redzams, kā Krievijas valstsvienības treneris un viens no uzbrucējiem apmainās ar militāriem sveicieniem. Futbolistu emociju izpausmes pēc gūtajiem vārtiem mēdz būt ļoti dažādas un brīžiem arī grūti saprotamas. Piemēram, afrikāņi laukuma malā izpilda improvizētas cilts dejas, daži citi ar roku kustībām atdarina jaundzimušā auklēšanu, daudziem patīk novilkt kreklu un demonstrēt kailas krūtis. Ar vārdu sakot, te tiek pieļauts, ka sportistiem ir visas iespējas priecāties, kā viņi vēlas, un attēlot, ko vien iegribas.
Tas, ka Krievijā ar izlases spēli tiek raidīti ideoloģiskie vēstījumi, kuriem ar sportu ir maz sakara, spilgtāk parādījās nākamajās epizodēs. Pēc mokās izvilktās uzvaras pār Spāniju (pēcspēles 11 metru sitienos), Krievijas prezidenta Vladimira Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņoja: “Šīs uzvaras svinības var salīdzināt ar uzvaras dienu 1945. gadā.” Piebilstot, ka pietrūcis tikai salūta. Taču pa plauktiem visu salika Krievijas valstsvienības galvenais treneris Staņislavs Čerčesovs, kurš jau pēc zaudējuma Horvātijas izlasei paziņoja: “Jūtamies kā karavīri, kurus iesauca armijā. Mēs tikām “dembeļos”, taču gribējās vēl karot. Demobilizācija mūs apbēdina, gribētu kalpot dzimtenei līdz 15. jūlijam.” Tātad izrādās, krievi pasaules čempionātā nevis spēlējuši futbolu, bet karojuši… Tas gan nav nekāds pārsteigums, sekojot, cik militarizēta pēdējos gados (īpaši pēc 2014. gada Krimas aneksijas) kļūst šīs valsts propaganda.
No vienas puses, nav pārsteigums, ka tas, kas notiek daudzās citās jomās, noticis arī sportā. Nav jau viegli visu laiku dzīvot ar pārliecību par to, ka apkārt ir ienaidnieki, ar kuriem jākaro visos iespējamos veidos, bet uz vienu vasaras mēnesi pēkšņi atmaigt un kļūt labestīgam. Taču Krievijai gandrīz vai bija izdevies šo īslaicīgo tēla maiņu noorganizēt. Pirms pasaules čempionāta dažādos Rietumu medijos tika publicētas pamācības līdzjutējiem, kuri nolēmuši riskēt un doties uz Krieviju. Tur gan nebija slaveno pasaciņu, ka Krievijas pilsētās pa ielām klīst lāči, taču bija diezgan nopietni brīdinājumi uzmanīties no kauslīgajiem krievu līdzjutējiem un arī policistiem, kas tikai meklē ieganstu, lai sagādātu ārzemniekiem nepatikšanas. Jau pēc pirmajām dienām kļuva skaidrs, ka Putina režīmam ir cita taktika – huligāni un citi nevēlami elementi bija neitralizēti, policisti kļuvuši par “jēriņiem”. (Par šīm policistu “neparastajām pārvērtībām” pēdējās nedēļās daudz runājuši arī Krievijas žurnālisti. “Parasti viņi ir tādi represīvi, bet te kā pēc mājiena ar burvju nūjiņu – vai tas būtu kāds slepens Putina rīkojums vai (iekšlietu ministra) Kolokoļceva pavēle – ir pilnīgi pārmainījušies. Viņi kļuvuši par tādiem policistiem, kādus parasti rāda amerikāņu filmās, kuri izpalīdzīgi palīdz gājējiem pāriet pāri ielai. Tik laipni, tik pretimnākoši, ļauj atbraukušajiem darīt daudz ko tādu, kas vienkāršajiem krieviem ikdienā ir aizliegts: savākties lielās grupās, dziedāt un dejot bez īpašām atļaujām, skaļi diskutēt, pat runāt megafonā, izvietot pilsētas centrā plakātus bez saskaņošanas galvaspilsētas iestādēs, kāpt apgaismes stabos, vicināt karogus un tā tālāk. Mūs par to apcietina, sēdina izolatorā, izsauc uz pārrunām, bet tagad tas ir atļauts,” radio “Eho Moskvi” komentē žurnālists Vladimirs Vorfolomejevs. Bet viņa kolēģis Kirils Martinovs šo situāciju salīdzinājis ar padomju laika specveikaliem “Berjozka”, kur izredzētie varēja dabūt deficīta preces, kamēr ārpusē valdīja trūkums un pelēcība, kas, visticamāk, atgriezīšoties tūlīt pēc čempionāta beigām.) Propaganda tikmēr cītīgi kolekcionēja un izplatīja visus fragmentus no ārvalstu medijiem, kuros dažādi autori atzīst – jā, mēs kļūdījāmies savos priekšstatos, Krievijā nav tik traki, tur ir skaistas meitenes, daudz jautrības un tā tālāk.
Maska tomēr nokrita vēl pirms finālspēles beigu svilpes. Ja precīzāk, tai palīdzēja nokrist divi horvātu sportisti, kuri pēc uzvaras pār Krieviju bija nosūtījuši videosveicienu saviem kluba biedriem Kijevā, cita starpā iesaucoties: “Slava Ukrainai!” Krievijā tas izraisīja milzīgu histēriju un kādu laiku apslāpētā agresija atgriezās publiskajā telpā. Horvāti tika vainoti rusofobijā, nacismā un visos citos grēkos. Oficiāli izskaidrot, kā to visu var izlobīt no sveiciena Ukrainai, nebija viegli. Bet visiem jau tāpat skaidrs.
Ja jau karš, tad karš. Un NATO savā interneta vietnes “Twitter” kontā korekti atgādināja, ka čempionāta četras spēcīgākās valstis pārstāv tieši šo militāro aliansi, novēlot veiksmi atlikušajās spēlēs.
