E-coli baktērija burkānos? Iedzīvotājus likumīgi indē ar bīstamu mēslojumu, ierēdņi atrunājas 0
Autors: Uldis Graudiņš
Notekūdeņu dūņu izmantošana lauksaimniecībā, pat ļoti strikti ievērojot šā brīža noteikumus, apdraud sabiedrības veselību – liecina nesen atkārtoti veiktās apstrādāto notekūdeņu dūņu analīzes. Ir steidzami jāmaina likumi, tomēr valsts amatpersonas, izdomājot ieganstus, tā riskējot ar cilvēku veselību, nevēlas neko darīt.
Tikmēr notekūdeņu dūņu nonākšana pārtikas apritē, visticamāk, ir Latvijā nereti neizskaidrojamo infekcijas slimību (vēdera vīrusi, salmoneloze, un citas infekcijas slimības) uzliesmojuma iemesls.
Viena trešdaļa no Latvijā radītajām kanalizācijas notekūdeņu dūņām nonāk lauksaimniecībā. Gan pēc vismaz gada nostāvēšanas dūņu laukos, gan pēc apstrādes biogāzes stacijās, gan arī komposta sastāvā. “Ideāls risinājums videi. Dūņas nav jānoglabā, tās nepiesārņo dabu. Ražoju no tām elektrību, ceļu zemes pH līmeni, nav jāpērk kaļķojamais materiāls un vēl – tikpat kā nevajag citu mēslojumu, ko uz Latviju importē no kādas ārvalsts. Arī pašvaldības uzņēmumam izdevīgāk ir dūņas sūtīt man, nevis uz atkritumu poligonu.” Tā ieguvumus no notekūdeņu dūņām, kas 60 dienas gandrīz +40 grādu temperatūrā tiek apstrādātas viņa biogāzes reaktorā, uzskaita Burtnieku pagasta SIA Zemturi ZS saimnieks Jānis Višņevskis. Uz viņa saimniecību ik dienu atved 27 tonnas notekūdeņu dūņu un sūkalu no trīs pilsētu attīrīšanas iekārtām un no diviem trim ražošanas uzņēmumiem.
Atšķirīgs viedoklis par dūņu izmantošanu lauksaimniecībā ir citiem saimniekiem. Nesen atklāti būtiski infekcijas riski, kas nākotnē viesīs izmaiņas notekūdeņu dūņu kvalitātes noteikšanā.
Latvijā nepārbauda infekciju klātbūtni
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) ekspertu veiktās analīzes rāda, ka notekūdeņu dūņas satur patogēnās, infekcijas slimības izraisošās baktērijas, kas desmitiem reižu pārsniedz pieļaujamo normu, ko iesaka EK lauksaimniecībā izmantojamiem kompostiem un digestātiem, kas ieguvuši gala statusu. Tas ir jaunums, jo agrāk Latvijā dūņām bakterioloģisko piesārņojumu nenoteica. Ministru kabineta (MK) noteikumi lika noteikt vien smago metālu, sausnas daudzumu un vēl vairākus rādītājus. Neviens īsti nezina, kas ar dūņām notiek, tām nonākot lauksaimniecības zemē. Noplicinātā zemē sliktās baktērijas varētu vairoties. Notekūdeņu dūņu nonākšana pārtikas apritē, visticamāk, ir Latvijā nereti neizskaidrojamo infekcijas slimību (vēdera vīrusi, salmoneloze, un citas infekcijas slimības) uzliesmojuma iemesls.
Atbildīgās amatpersonas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), pašvaldības uzņēmumos par situāciju zina, tomēr nerīkojas. Par riskiem zina arī Zemkopības ministrija (ZM). Oficiālais strausa politikas iemesls – vajag vispirms izveidot dūņu apsaimniekošanas valsts stratēģiju, taču tam kā allaž nav naudas. Visticamāk, neviens nevēlas uzņemties atbildību par līdzšinējo situāciju un arī paziņot, ka dūņu higienizācija prasīs būtiskus papildu naudas līdzekļus no Latvijas cilvēku maciņiem. Tas nozīmē, ka slimību, turklāt smagu slimību ar paliekošām sekām uz veselību, uzliesmojumi turpināsies un valsts tautsaimniecība cietīs zaudējumus. Vai tā ir amatpersonu apzināta noziedzīga rīcība pret tautu?
Arī starptautiskajai sabiedrībai tādējādi parādām, ka esam provinciāla valsts, kurai nerūp savu cilvēku veselība. Kaimiņvalstī Lietuvā visas notekūdeņu dūņas sadedzina. Igaunijā, kur lauksaimniecībā izmanto 78% no visām notekūdeņu dūņām, ir noteiktas arī bakterioloģiskās prasības lauksaimniecībā izmantojamajām dūņām. Proti, ir noteiktas robežvērtības pieļaujamajam E. coli, salmonellas baktēriju un helmintu oliņu daudzumam. Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras Vides departamenta vadītāja Anna Rīsenberga vērsa uzmanību uz to, ka notekūdeņu dūņās un augsnē ir atrastas arī medikamentu, tostarp antibiotiku, atliekvielas. To piesārņojumu patlaban normatīvie akti neregulē.
Ko atklāja analīzes
Kāpēc vien nesen noskaidrota sabiedrības veselību apdraudošā situācija? LASA pērn piekrita VARAM piedāvājumam izveidot vadlīnijas gala statusa noteikšanai bioloģisko atkritumu pārstrādei digestātā vai kompostā. Paskaidrosim, ka saistībā ar virzību uz aprites ekonomiku Eiropas Komisijas uzstādījums ir atkritumus pārvērst par izejvielu. Jau 2014. gadā komisija vadlīnijās ieteica no atkritumiem ražotajiem produktiem noteikt kvalitātes prasības. Tas attiecas arī uz kompostu un digestātu, kas iegūts, notekūdeņu dūņas pārstrādājot biogāzes stacijās.
Visvairāk ikdienā rodas bioloģiskie atkritumi, to īpatsvars ir 30–40% no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma. Patlaban prasības notekūdeņu dūņu izmantošanai ir noteiktas MK noteikumos nr. 362 Noteikumi par notekūdeņu dūņu un to komposta izmantošanu. Gan LASA veikto analīžu rezultāti, gan arī citu valstu pieredze rāda – šajos noteikumos ietvertās prasības ir novecojušas.
Rūta Bendere, LASA valdes locekle: “Analizējām, kādi ir mūsu ražotie komposti Latvijā, kādas ir digestāta īpašības, sastāvs. Salīdzinājām rezultātus ar citās Eiropas valstīs gūtajiem secinājumiem un vadlīnijās ieteiktajām vērtībām. Secinājums – notekūdeņu dūņas noteikti nevar izmantot ne kvalitatīva digestāta, ne arī kvalitatīva komposta ražošanai.”
LASA pētnieki sertificētā laboratorijā noteica organisko vielu daudzumu, E. coli, salmonellu baktēriju, gaistošo organisko skābju un viegli sadalošo gaistošo savienojumu daudzumu produktā, kas satur notekūdeņu dūņas. Analīžu paraugus ņēma pirms un pēc dūņu apstrādes. Secinājumi – smago metālu, kuru maksimāli pieļaujamās robežas noteiktas MK noteikumos nr. 362, nav pārāk daudz, pieļautās normas nav pārsniegtas. Šokējoši, ka E. coli baktēriju daudzumam kompostā būtu jābūt mazākam par 1000, tomēr, piemēram, digestātā, kas Lestenes biogāzes stacijā ir izgājis mezofilo procesu, tas ir 6193! Sešas reizes vairāk, nekā atļauts normatīvā! “E. coli baktērijas uz lauka dzīvo un vairojas, jo uz lauka nebūs 60–70 grādu temperatūras, kurā tās iet bojā. Paraugos pirms dūņu iekraušanas biogāzes stacijā arī atklāta salmonellas baktērija, tomēr pēc dūņu apstrādes ņemtajos paraugos to nekonstatēja,” piebilst LASA valdes locekle.
Dr. Ing. Dace Āriņa teic, ka, uzreiz iearot no notekūdeņu dūņām gatavoto digestātu, dzīvajām baktērijām zemē vajadzētu apēst E. coli baktērijas. Vai šo nosacījumu zina lauksaimnieki? Un – vai augsnē ir pietiekami daudz labo baktēriju, kas var apēst sliktās baktērijas? Atbildes uz šiem jautājumiem patlaban nav, un neviens tās arī nemeklē.
R. Bendere stāsta, ka sākumā (ES direktīva par notekūdeņu dūņu izmantošanu ir apstiprināta 1986. gadā) notekūdeņu dūņu izmantošana lauksaimniecībā šķita ļoti cerīga, jo tajās ir diezgan daudz labu, augiem vajadzīgu vielu, tostarp fosfors, slāpeklis, kālijs, kalcijs. Šī direktīva par visbīstamāko, vissvarīgāko piesārņojumu uzskata smagos metālus – varu, dzīvsudrabu, cinku un citus. LU docente uzsver, ka pēdējo 15–20 gadu pētījumi visā pasaulē rāda, ka bīstamību rada arī citi nosacījumi. Piemēram, E. Coli, salmonellas baktērijas. “Mezofilo procesu laikā biogāzes ražošanā temperatūra nepārsniedz +40 grādus. Tas nedod sterilizācijas efektu, slimības izraisošās baktērijas saglabājas. Termofilos procesus ar augstāku temperatūru Latvijā neizmanto,” iemeslus nosauc Bendere. Viņa atklāj – ir situācijas, ka digestātu, kas iegūts no bioloģiskajiem atkritumiem bez atbilstošas termoapstrādes, ir aizliegts liet uz lauka.
Bīstamās baktērijas iet bojā 60–70 grādu temperatūrā, tāpēc no dūņām un digestāta veidotais komposts ir jāuzkarsē līdz šādai temperatūrai. Šo kompostu vispirms vajadzētu pārbaudīt, un prasību atbilstības gadījumā, iespējams, varētu izmantot apstādījumu veidošanai parkos un skvēros. “Kompostu veidojot, dūņas var, piemēram, likt kopā ar lapām, salmiem un lapu koku sīko smalkni. Kaudzē ļoti svarīgi ir pārbaudīt temperatūru un kaudzi regulāri apmaisīt, lai tā izkarst. Vismaz +60 grādu temperatūrā trīs dienas ir jāizkarst visai kaudzei, visam materiālam. Tad vairāk vai mazāk droši ir likt šo kompostu apstādījumos, nevis uz lauksaimniecībā izmantojamajām zemēm. Šāds materiāls neko sliktu nedarītu arī gravai, mežam, dabiskai vietai, kur, iespējams, ir izņemta kūdra un vajag renovēt kūdras laukus. Vai arī varētu vairāk domāt par ātraudzīgo kārklu audzēšanu mitrās vietās. Tad varētu vairāk ražot šķeldu, nevis iegūt to tikai no meža ciršanas,” tā pētniece.
Politiķu un ierēdņu bažas
Latvijā ir 59 biogāzes stacijas. Visas ražo digestātu. Tā analīžu paraugi patlaban ir paņemti vien dažās. “Tā ir politiska lieta, kas jāsaprot un jāprasa. Mums nav noteikumu, prasību – kur un kādas kvalitātes digestātu var liet zemē. Nav arī ražotājiem pienākuma pārbaudīt digestātu. Līdz ar to attieksme – kas ir, tas ir. Mums neviens no aptaujāto biogāzes staciju īpašniekiem nevēlējās dot analīzēm paraugus. Visi saprot – digestātam nav kvalitātes. Viena analīze maksā 80–120 eiro. Paraugus iedeva ar sarunāšanu, ka tos vajag projektam. Patlaban nevaram pateikt, kāda ir kopējā Latvijas aina notekūdeņu dūņu digestāta, pašu dūņu un dūņu komposta izmantošanā. Mums nav informācijas,” trauksmi ceļ R. Bendere.
Svarīgi un vienlaikus šokējoši, ka aptuveni 150 Latvijas notekūdeņu ražotāji, tostarp 65 lielie notekūdeņu dūņu ražotāji un izmantotāji pēc likuma burta, iespējams, nepārkāpj MK noteikumus. Tomēr daudzi zina arī par iepriekš aprakstīto bakteriālo piesārņojumu un klusē. Kāpēc tā, vaicāju biedrības Latvijas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija (LŪKA) izpilddirektorei Baibai Gulbei. “Mūsu asociācija neatbalsta papildu nosacījumu par mikrobioloģisko piesārņojumu notekūdeņu dūņām, ja tās izmanto lauksaimniecībā, iekļaušanu Ministru kabineta noteikumos līdz vienotas koncepcijas par apstrādātu notekūdeņu dūņu izmantošanu un finansējuma atbalsta programmas sagatavošanai,” tā B. Gulbe. Viņa teic, ka ikviens notekūdeņu dūņu izmantotājs (tie galvenokārt ir pašvaldības uzņēmumi) ar dūņām rīkojas, kā var un prot. LŪKA uzskata – vispirms jāveic pētījums par dūņu daudzumu valstī, to apstrādi un par nosacījumiem, tad jāizveido to izmantošanas stratēģija un vien vēlāk varot runāt par bakteriālo piesārņojumu. Protams, visam apakšā ir nauda. Visticamāk, pašvaldību ūdens apgādes uzņēmumiem būtu jārūpējas par drošu dūņu glabāšanu un apstrādi, tomēr tā nav lēta. Nozares kuluāros pat dzirdams, ka šajā gadījumā tas novestu pie daļas šo uzņēmumu bankrota. Jāliek maksa par šo pakalpojumu ūdens tarifos (patlaban to tur nav), to neviens nevēlas darīt.
Risinājumi citviet Latvijā
Kā ar dūņām rīkojas pašvaldību uzņēmumi? Agro Tops ieradās PSIA Bauskas ūdens, kur noskaidrojām, ka jau uzkrāts 1000 tonnu notekūdeņu dūņu. Uzņēmumā pastāstīja, ka it kā viens lauksaimnieks par šo produktu izrāda interesei, tomēr vienlaikus tiekot domāts par notekūdeņu dūņu glabāšanu Getliņu atkritumu poligonā (MK noteikumi īpašos apstākļos dūņas ļauj glabāt trīs gadus, vēlāk tās uzskata par atkritumiem). Šeit par vienu tonnu dūņu glabāšanu jāmaksā 62,60 eiro (bez PVN). Tātad Bauskas ūdens gadījumā tie būtu 62 600 eiro (bez PVN), pieskaitot vēl transporta izdevumus. Bauskas ūdens vadītāja vietnieks Arnis Birzmalis paceltā balsī kategoriski atteicās rādīt, kur un kā notiek notekūdeņu glabāšana un apstrāde. Vai būtu jābaidās no žurnālistiem, ja viss ir kārtībā?
Paveicies ir Valmieras ūdenim – no tā apsaimniekotajām Valmieras attīrīšanas iekārtām ik dienu gandrīz visu atūdeņoto dūņu daudzumu – aptuveni 10 tonnas – ved uz SIA Zemturi ZS biogāzes staciju Burtniekos. Valmieras ūdens maksā vien transporta izdevumus. “Agrāk, kad vedām dūņas glabāšanai atkritumu poligonā, izmaksas bija ļoti lielas,” saka Valmieras ūdens inženieris Gatis Evarts.
Zemturi ZS ražo pienu, audzē kukurūzu, graudus. Saimnieks Jānis Višņevskis precizē – ik dienu no Valmieras attīrīšanas iekārtām saņem 8 tonnas, no Cēsu attīrīšanas iekārtām – 6 tonnas, no Valmieras Stikla šķiedras – 4 tonnas un no Smiltenes attīrīšanas iekārtām – 4 tonnas notekūdeņu dūņu. Tām pievieno arī no Valmieras piena atvestās 5 tonnas piena sūkalu un notekūdeņu dūņu. Reaktora tilpums ir 5600 tonnu. Dūņas saimnieks saņem bez maksas, Valmieras ūdens viņam kompensē to atvešanas izdevumus. Zemturos dūņas 60 dienas atrodas biogāzes stacijā, kur tās 39,5 grādu temperatūrā ražo elektrību un siltumu. Pēc tam digestāts nonāk mēslu krātuvēs (lagūnās), kuru kopējais tilpums ir 18 000 tonnu. Laika posmā no aprīļa līdz maija beigām to saturu izlaista uz laukiem. Saimniecība nesen par 130 000 eiro nopirkusi šļūteņu sistēmu, kas tieši no lagūnām ļauj mēslot laukus. “Ar šādu pieeju šogad pirmo reizi ietaupīsim slāpekli, kukurūzai, iespējams, to nevajadzēs. Agrāk, kad šo maisījumu veda ar mucu, šķidrums daudz saskārās ar gaisu un slāpeklis nenonāca augsnē. Patlaban slāpeklis no šļūtenēm tiek iestrādāts zemē,” jauno metodi slavē Višņevskis.
Digestātu liek zālāju, kukurūzas, labības audzēšanā. Jānis zina teikt, ka digestāts ļoti labi rosina kartupeļu audzēšanu. Salīdzinot ar plašu minerālmēslu lietojumu, tie iekšpusē nekļūst zili.
Zemturi ZS saimnieks nav veicis uz lauka lietajam digestātam un atvestajām dūņām bakterioloģiskās analīzes. Viņš uzskata – no dažādu nozaru uzņēmumiem vestās dūņas sajaucas, cita citu neitralizē, tāpēc kaitīgām baktērijām uz lauka nonākt nevajadzētu.
Graudu audzēšanā vajag uz vienu ha likt 40 t digestāta, kas ir līdzvērtīgi 100 eiro maksai par minerālmēsliem (arī uz ha). Ideāls risinājums dabai – nav dūņas jānoglabā, nepiesārņojas vide.
SIA Sabiedrība Mārupe valdes priekšsēdētājs Modris Spuģis atklāj, ka viņa vadītais uzņēmums kā mēslojumu patlaban ik gadu izmanto līdz 5000 tonnu notekūdeņu dūņu kompostu. To sastāvā esošās dūņas ņemtas Rīgas notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, ir atūdeņotas un izgājušas mezofilo procesu. “Dūņas izārda un iear zemē vienu reizi četros piecos gados. Biežāk neļauj slāpekļa normatīvi. Izmantojam notekūdeņu dūņas vairāk nekā 100 ha burkānu un kartupeļu – arī aptuveni 100 ha – audzēšanai. Tomēr visvairāk tās nonāk uz kukurūzas laukiem,” teic Mārupes vadītājs. Viņš arī stāsta, ka saistībā ar mazāku platību apsaimniekošanu patlaban puse no gada laikā vajadzīgā dūņu daudzuma uzņēmumā atrodas uz betonēta laukuma. Par iespējamo analīžu veikšanu digestāta bakterioloģiskajai pārbaudei viņš iesaucas: “Ak, dievs! Ja vēl dūņas būs jākarsē un rīdziniekiem par to jāmaksā!”
Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu vadītājs Vilmārs Bogovičs pastāstīja, ka ik gadu ražo aptuveni 4000 tonnu notekūdeņu dūņu ar 20–22% sausnas. No šīm dūņām kopā ar zāli, salmiem, koku lapām un vēl citām sastāvdaļām stirpās veido kompostu. “Mēs redzam, ka, ar tehniku pārcilājot stirpas aerobā procesa nodrošināšanai, izdalās tvaiki, kas liecina par augstu temperatūru. Protams, dažkārt mērām arī temperatūru, tai stirpā ir jābūt vismaz 70 grādiem,” teic V. Bogovičs. Kompostu uzņēmums pārdod par 3 eiro/m3. Pircēji galvenokārt ir mazie lauku saimnieki un būvnieki, kas to izmanto apzaļumošanai. Dūņas Liepājas pilsētai problēmas neradot.
SIA Talsu ūdens ūdenssaimniecības galvenais speciālists Uldis Vērdiņš stāsta, ka zemniekiem ir aizspriedumi pret notekūdeņu dūņu izmantošanu. “Saimnieki nezin kāpēc neņem vērā, ka notekūdeņu dūņās atrodas augiem vajadzīgās vielas, tās pašas, kas minerālmēslos,” tā U. Vērdiņš. Viņš teic, ka Talsu ūdens gada laikā ražo aptuveni 2500 tonnu dūņu ar 10–13% sausnas. Kā MK noteikumos teikts, vienu gadu dūņas nostāvas un tad tās atdod zemniekam, kas šo produktu izmanto kukurūzas audzēšanā. Saimnieks par dūņu izmantošanu saņemot līdz 10 eiro/m3. “Dārgs prieks ir notekūdeņu dūņu apsaimniekošana. Pagaidām ar to tiekam galā,” stāsta U. Vērdiņš.
Jāuzsver, ka ačgārns izrādījies MK noteikumos iekļautais pieņēmums par to, ka dūņās pēc gada noturēšanas glabāšanas laukumā izzudīs bīstamās baktērijas. Latvijas Universitātes maģistrantu veiktās analīzes rāda, ka šo baktēriju pēc gada ir kļuvis vēl vairāk.
Atzīst risku, gaida ES rīkojumu
Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš stāsta, ka domas par higienizācijas nepieciešamību notekūdeņu dūņām daloties, tostarp arī Eiropas Komisijā.
“Komisija līdz 2021. gadam sagatavos jaunu atkritumu direktīvu, kas, visticamāk, prasīs notekūdeņu dūņu higienizāciju pirms to izmantošanas lauksaimniecībā. Kādam būs par to jāmaksā, visticamāk, notekūdeņu dūņu radītājiem un tātad – ūdens patērētājiem,” uzskata A. Kārkliņš. Viņš piebilst, ka ieceri par notekūdeņu dūņu higienizāciju pirms vairāk nekā gada nobremzējusi Lielo pilsētu asociācija, kas prasījusi šim mērķim valsts naudu. “Tajā brīdī VARAM MK noteikumu projektu nolika plauktā,” atceras A. Kārkliņš.
Un runa nav tikai par digestātu. Lauksaimnieki atzīst, ka uz lauka liek un iear arī dūņas, kas nav izgājušas apstrādi biogāzes stacijā. Turklāt neveicot arī patlaban MK noteikumos nr. 362 prasītās analīzes. Ir zināms, ka dūņas uz lauka arī iztvaiko. Līdz šim uzskatīja, ka, nostāvoties gadu, dūņas kļūst derīgas izmantošanai lauksaimniecībā. Nozares eksperts Jānis Zviedris vērš uzmanību, ka kopš 1986. gada ir mainījies klimats, slimību baktērijas vairs neizsalst. Viņš ļoti atturīgi vērtē infekcijas slimību uzliesmojumu saistību ar notekūdeņu dūņu izmantošanu. Iemesls – nav pētījumu (Vācijas, Igaunijas un Lietuvas pieredze mums nederot!).
Nekādas valsts uzraudzības
Redakcija no VARAM saņēma atbildi, ka pirms MK noteikumu nr. 362 papildināšanas ar jaunām prasībām attiecībā uz mikrobioloģiskā piesārņojuma noteikšanu “nepieciešams veikt pētījumu, lai apzinātu pašreizējo situāciju valstī, veicot analīzes notekūdeņu dūņās, kompostā un dūņu fermentācijas atliekās, kā arī sniedzot ieteikumus turpmākai rīcībai”.
Ministrijā no šā jautājuma cenšas norobežoties, norādot, ka notekūdeņu dūņu un komposta uzglabāšanas, izmantošanas, apglabāšanas un monitoringa uzraudzību un kontroli par vides aizsardzības prasību ievērošanu veic Valsts vides dienests (VVD). Savukārt Veselības inspekcijas funkcijās ietilpst uzraudzīt un kontrolēt normatīvo aktu ievērošanu epidemioloģiskās drošības un vides veselības jomā.
“Infekcijas slimību izplatības jautājumā būtu nepieciešams veikt papildu pētījumu, iesaistot Veselības un Zemkopības ministrijas attiecīgās jomas ekspertus,” vēstulē Agro Topa redakcijai raksta VARAM pārstāve Laura Jansone.
VVD nevarēja nosaukt veikto notekūdeņu pārbaužu daudzumu, norādot, ka dienesta reģionālās vides pārvaldes galvenokārt veikušas preventīvos pasākumus, lai panāktu atbilstošu notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu. Proti, vides inspektori skaidroja operatoriem normatīvo aktu prasības, izdeva VVD rīkojumus par veicamām rīcībām, iekļāva prasības piesārņojošo darbību atļaujās. Dienests esot no iedzīvotājiem saņēmis sūdzības par smakām, kas rodas gan no dūņu transportēšanas, gan uzglabāšanas uz lauka līdz to iestrādei, gan iestrādes laikā, tomēr atbildi uz jautājumu, kādi bija pārbaužu rezultāti, nesniedza.
Veselības inspekcijas Higiēnas novērtēšanas un monitoringa nodaļas vadītāja Olga Saganoviča uz manu jautājumu par situāciju ar dūņām un to bakterioloģisko piesārņojumu nezināja atbildi. Vēlāk inspekcijas vadošo amatpersonu sapulcē esot noskaidrojusi, ka šis jautājums neesot inspekcijas pārziņā. Jocīgi. Piemēram, Veselības inspekcijas nolikuma 3.12. punktā par inspekcijas uzdevumiem teikts: “Kontrolēt normatīvajos aktos noteikto infekcijas slimību profilakses un pretepidēmijas pasākumu izpildi.”
Iemesls, kāpēc VARAM nav pasūtījusi notekūdeņu dūņu pētījumu un notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas stratēģijas gatavošanu, izrādās, ir neapstiprināts ES fondu projekts. “VARAM meklē citas iespējas, kā piesaistīt finansējumu dūņu apsaimniekošanas risinājumu pētījumam un stratēģijas izstrādei,” teic L. Jansone.
ZM Lauksaimniecības resursu nodaļas Departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa atzina – notekūdeņu dūņu izmantošanā lauksaimniecībā ir saskatāmi vairāki riski cilvēku un dzīvnieku veselībai, saistībā ar pārtikas ķēdes un dzīvnieku barības ķēdes drošumu un vides piesārņojuma radīšanu, jo patlaban spēkā esošajos normatīvajos aktos par notekūdeņu dūņu un to komposta izmantošanu, monitoringu un kontroli nav noteiktas prasības attiecībā uz mikrobioloģisko piesārņojumu pirms notekūdeņu dūņu, to komposta un fermentācijas atlieku izmantošanas augsnes mēslošanai lauksaimniecības zemēs, augšņu ielabošanai mežsaimniecībā, teritoriju apzaļumošanai.
“Lai sniegtu viedokli, vai ZM ir gatava plašāk atbalstīt notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā, ir nepieciešams izvērtējums un diskusijas ar lauksaimniekiem par potenciālajiem riskiem notekūdeņu dūņu izmantošanā lauksaimniecības zemju mēslošanā,” tā I.Ozoliņa.
ZM atbalstot valsts stratēģijas gatavošanu notekūdeņu dūņu apsaimniekošanai.
Kas tālāk?
Kamēr VARAM domā, kur ņemt naudu notekūdeņu dūņu stratēģijas gatavošanai un pētījumu veikšanai un ZM stratēģijas izveidi atbalsta, slimību baktērijas dūņu laukos vairojas un, iespējams, izplatās lauksaimniecības zemēs. J. Zviedris uzsver – ir jāatrod naudas līdzekļi šīs stratēģijas izveidei, turklāt uz notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu ir jāraugās plašāk, ne tikai no lauksaimniecības skatpunkta. “Dūņu apsaimniekošana nereti ir dārgāka nekā elektroenerģijas ražošana. Tas ir gaužām sāpīgi lēmumu pieņēmējiem, īpaši pirms vēlēšanām nevienam nav interesanti rīkoties izlēmīgi. Ik gadu šo jautājumu kaut kā nomuļļā,” teic eksperts. Viņš nosauc vissteidzamāk darāmos darbus – pamatīga dūņu bakterioloģiskā piesārņojuma pētīšana, notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas valsts stratēģijas gatavošana, spēku apvienošana vairākām pašvaldībām notekūdeņu dūņu samezglojuma risināšanā. Līdzīgs viedoklis ir arī LASA.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
