9
Uz lauka izaudzē siltumu
Kāds siltumnīcām sakars ar pieminētajām vējdzirnavām? Vistiešākais – dārzeņu audzēšanai nepieciešamo siltumu Rainers saredzēja ne jau vēja radītajā, bet uz lauka izaudzētajā enerģijā. 2014. gadā viņš uzbūvēja biogāzes staciju, kas izmanto uz lauka izaudzēto āboliņu un novākto dārzeņu lakstus, kā arī nepārdotos produktus, šādi gadā ģenerējot 2000 KWh enerģijas, ko izmanto siltumnīcu apkurei un saldētavā zirņu saldēšanai.
Arī Vācijā uz biogāzes ražotnēm, kas sev “degvielu” izaudzē uz lauka, raugās iešķībi, atzīst Rainers. “Tomēr mūsējā ir ārpus kritikas, jo domāta tikai un vienīgi pārtikas ražošanai. Degviela ir bioloģiskie augi, lielākoties āboliņš, kas tiek novākts trīsreiz gadā, un minētais augu maisījums, produktu atlikumi (tā sauktie C klases produkti, kurus nedrīkst pārdot un kuri neder arī pārstrādei – kādas 5000 t gadā). Savukārt pārpalikumi pēc enerģijas ražošanas tiek izmantoti lauku mēslošanai ar slāpekli. Visas barības vielas tiek atkārtoti pārstrādātas. Tvaiku izmanto dārzeņu pirmapstrādes tvaicēšanai, karstāko daļu izmanto siltumnīcu apkurei. Gāzes rūpnīca, protams, rada ogļskābo gāzi, ko nelaižam atmosfērā, bet pēc attīrīšanas izmantojam augu barošanai siltumnīcās. Gan uz lauka, gan siltumnīcās vajag slāpekļa mēslojumu, ko it īpaši bioloģiskai saimniekošanai visgrūtāk iegūt, bet mēs to iegūstam jaunā veidā – caur amonjaku, ko tiešā veidā augi slikti pacieš,” klāsta Karstenu ģimenes galva.
Karstenu ģimenē ir trīs meitas un dēls, un visi strādā “Westhof-BIO” vai tās apakšuzņēmumos. Piemēram, tirdzniecības kompāniju “Bio-Hadel” (35 darbinieki) vada meita. Tā pārdod 30 000 t svaigu dārzeņu – ne tikai savu, bet arī 30 citu tuvējo biozemnieku saražoto.
Kopā ar politehnisko institūtu jau trešo gadu Karsteni izmēģina ravēšanas robotu, un Rainers cer, ka nākamgad to varēs prezentēt jau ar pieņemamiem rezultātiem. Tomēr visvairāk mani interesēja ne jau robots, bet tas, kā tik lielās platībās izdodas cīnīties ar kaitēkļiem un slimībām? “Mēs iepērkam dabiskos ienaidniekus, lai cīnītos pret kāpuriem un lapsenēm. 2015. gadā bija problēma ar baltmušiņām, nopirkām insekticīdu, kas pieļaujams bioloģiskajā saimniekošanā, bet faktiski tas stāvokli vēl pasliktināja, jo iznīcināja ne tikai kaitēkļus, bet arī tos labdabīgos organismus, kas cīnās pret tiem.”
Labākais lielums
“LA” interesējās, kāds ir optimālais saimniecības lielums, lai varētu atmaksāties šāds noslēgts cikls, kādu uzbūvējis “Westhof-BIO”. “Jautājums nav par to, cik liela ir saimniecība, bet gan par saimniekošanas efektivitāti. Var būt lielas nerentablas un mazas – peļņu nesošas. Mans tēvs, kurš biznesa administrācijā bija studējis ekonomiku, mēdza teikt: vissvarīgākais ir produkta izvēle. Arī 5000 kvadrātmetros var pelnīt naudu. Bet 1000 hektāros, ja nesaimnieko pareizi, var iekļūt lielos zaudējumos. Jā, mēs esam rentabli, ja skatās visus uzņēmumus kopumā. Bet, ja skatās atsevišķus puzles gabaliņus, piemēram, tomātus, tad tie pērn nesa lielus zaudējumus. Bet vissvarīgākie ir gudri menedžeri un prasmīgi darbinieki. Mans tēvs mēdza teikt: blakus var būt divas vienādas cūku nobarošanas fermas, kas dara vienu un to pašu, bet viena var strādāt ar zaudējumiem, bet otra – ar peļņu. To izšķir prasmes.”
Barona fon Minhauzena lauki
Skaista pavasara diena, čivina putni, zied ievas, apsētajā laukā putekļu mākoni aiz sevis atstāj traktors. Ko tas putinās, ja ne miglo, ne sēj? Izkāpjot no mašīnas, degunā iecērtas putnu mēslu smaka. Barons Minhauzens (pilnā vārdā Ernsts Frīdemans fon Minhauzens) nosmejas un paskaidro: “Mūsu bioloģiskās saimniekošanas cikls darbojas šādi: zemnieki pērk lopbarību no mums, bet atgriež mums mēslus.” Taču lauks jau nomēslots, bet traktors velk sīkzobu ecēšas ar regulējamu iegremdēšanas dziļumu. Barons Minhauzens iebrien laukā, parušinās pa zemi un rāda: “Re, te virspusē sākušas dīgt nezāļu sēklas, šādi mēs neļaujam tām izaugt, bet te dziļāk ir grauds ar puscentimetru garu asnu. Jānobrauc pa virspusi, lai graudu vēl neaizķer. Pret nezālēm – ar rušināšanu.”
Vidēji Šlēsvigas-Holšteinas augsnēs novāc 9,5 tonnas kviešu; miežus – kādas deviņas tonnas. Konvencionāli var iegūt pat 12 t no hektāra, bet bioloģiska raža parasti ir 3 līdz 3,5 tonnas. “Biznesa modelis balstās uz bioloģiskās produkcijas ražošanu, sākot no sēklas graudiem līdz augstākās kvalitātes miltiem. Audzējam arī auzas un miežus iesalam,” iepazīstina Minhauzens.
Tomēr bioloģiskās laukkopības gudrības nav tās, ar ko “Gut Rosenkrantz”, apsējot 480 hektārus, var nopelnīt. Lauksaimniecības apgrozījums ir miljons eiro gadā, bet dažādu lopbarību maisījumu gatavošana – 12 reizes vairāk, savukārt komerciālais bizness dod 40 reizes vairāk nekā pati bioloģiskā saimniekošana.
2001. gadā iegādājušies dzirnavas Minsterē, kur saražo 50 000 t miltu gadā (tostarp 12 tūkst. t bioloģisko), ko piegādā 700 maizes ceptuvēm visā Eiropā. Savukārt ražotnē Brēmenē ražo bioloģisko lopbarību vistām, cūkām (ap 25 tūkst. t gadā).
Cikliskā ekonomika darbojas ārpus “Gut Rosenkrantz” saimniecības rāmjiem. “Mūsu bioloģiskās saimniecības cikls darbojas šādi: zemnieki pērk lopbarību no mums, bet atgriež mums mēslus,” iepazīstina Minhauzens.
UZZIŅA
Šlēsvigas-Holšteinas zemes (salīdzinājumā ar Zemgali)
Teritorija 15 799 km2 (Zemgale – 10 742 km2)
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme 995 640 ha (Zemgalē 425 300 ha)
Iedzīvotāji 2,8 miljoni (Zemgalē 280 tūkst.)
Lauku saimniecību skaits 14 100 (Zemgalē 13 493)
Vidējais saimniecības lielums 71 ha (Vācijā 56 ha, Zemgalē 31,5)
Dati: EK un CSP
Informācija par saimniecībām: www.westhof-bio.de, http://www.gut-rosenkrantz.de/
