Sociālā sistēma aizskarot cilvēktiesības 26
Otrkārt, labumi ne tikai “pazūd”, bet arī apdraud to radītājus – pašus strādājošos. Piemēram, nesen klajā laistajā bankas “ING-Diba” pētījumā secināts, ka turpmākajos gados un gadu desmitos vairāk nekā pusi šobrīd Vācijā strādājošo varētu aizstāt automatizētas mašīnas un programmatūra. Apgūt jaunus amatus darbu zaudējušajiem nebūs jēgas, jo tik daudz darbinieku nevajadzēs arī augstāk kvalificētos amatos.
No tā izriet divi paradoksi: no vienas puses, automatizācija, ietaupot darbaspēka resursus, padarīs sabiedrību arvien bagātāku. No otras – miljoniem cilvēku draud nabadzība, jo nebūs darba un līdz ar to cilvēka cienīgu ienākumu neatkarīgi no spējām un izglītības līmeņa, turklāt viņi paši pie tā nebūs vainojami.
Protams, jau šobrīd valsts bezdarbniekiem vai zemo algu saņēmējiem garantē sociālos pabalstus. Taču šī sistēma ir novecojusi un mūsdienu veidolā cilvēktiesības aizskaroša, spriež Mihaels Fīlšs. Ilgstošajiem bezdarbniekiem jāpilda pazemojoši institūciju norādījumi, jāatsakās no uzkrājumiem, jāpacieš negaidīti ierēdņu apmeklējumi mājās, jāpieņem darba piedāvājumi, kas neatbilst viņu kvalifikācijai un interesēm. Citādi draud sankcijas un pabalsta samazināšana. Tā valsts pārkāpjot Vācijas Satversmē nostiprinātās personības tiesības uz brīvu attīstību, brīvu profesijas un darbavietas izvēli un spaidu darbu aizliegumu. “Būtībā beznosacījuma ienākums nozīmētu modernizēt veidu, kā tiek aizsargātas cilvēka pamattiesības,” skaidro Fīlšs, “mums jādara cilvēkiem zināms, ka viņiem šādas tiesības ir un ka viņi tiek apkrāpti.”
Taču kāpēc šāds ienākums būtu jāizmaksā visiem – arī tiem, kuriem ir labi atalgots darbs un kuri necieš no nabadzības? Tas ir šīs idejas kodols: panākt, ka neviens vairs nav spiests atrasties pazemojošā lūdzēja statusā krīzes situācijā un iegūst īstu personīgo brīvību. Vēloties pelnīt vairāk par minimālo ienākumu, cilvēki izvēlēsies tikai tādu darbu, kas pašiem sagādā gandarījumu. Tā paaugstinātos radošums un produktivitāte, ilgtermiņā ekonomikai sniedzot milzu ieguvumu. Savukārt netīkamajās profesijās vai nu darba devēji būs spiesti palielināt algas, vai arī tās pilnībā automatizēt.
Vai kāds vēl būs ar mieru strādāt?
Pirmais jautājums, kuru uzdod skeptiķi, – kas šo paradīzi finansēs? “Šis jautājums vispār nav svarīgs,” uzskata Verners. Īstais jautājums esot: “Vai sabiedrība ir spējīga nodrošināt tik daudz preču un pakalpojumu, lai 82 miljoni Vācijas iedzīvotāju varētu dzīvot ar vismaz 1000 eiro mēnesī?” Atbilde esot “jā”. Viņa aprēķini liecina, ka 2009. gadā Vācijas sociālie izdevumi (visus pabalstus kopā skaitot) bijuši 750 miljardi eiro. Apvienojot visus pabalstus un likvidējot visas birokrātiskās institūcijas, rastos summa, ar kuru segt lielāko daļu izmaksu. Trūkstošo varētu iegūt, reformējot nodokļu sistēmu: likvidējot visus nodokļus un atstājot tikai vienu – ļoti augstu patēriņa nodokli.
Kritiķi gan Vernera aplēses dēvē par nereālām. “Summa, kas nepieciešama, ir milzīga,” izdevumam “Focus” vērtējis ekonomists Klauss Pretners. Lai finansētu pamatienākumu, nāktos palielināt valsts parādu vai uzlikt nepanesamu nodokļu slogu. Vēl neprognozējamu ietekmi pamatienākums varētu atstāt uz Vācijas starptautisko konkurētspēju, kā arī izraisīt migrācijas plūdus no nabadzīgākām valstīm.
Tomēr visgrūtāk atbildamais ir jautājums par iespējamo iedzīvotāju dzīvesstilu ar pamatienākumu. “Būs cilvēki, kuri teiks: “Ak Dievs, ja es varu saņemt 4000 eiro mēnesī par savu četru cilvēku ģimeni, tad kādēļ gan vēl strādāt?”” tā nesen telesabiedrības ZDF diskusijā par pamatienākuma ideju sacīja Kristīgo demokrātu savienības Bundestāga frakcijas vadītāja vietnieks Mihaels Fuhs. Viņš ideju uzskata par nefinansējamu utopiju. Kreiso partijas pārstāve Katja Kipinga savukārt iebilda: “Jūsu skatījums ir – cilvēki mūsu sabiedrībā strādā tikai tādēļ, ka viņus dzen bailes zaudēt iztikas līdzekļus un bezizejas situācija. Tas vienkārši nav tiesa. Vaicājot aptaujās, kā cilvēki vēlētos dzīvot, ja viņiem būtu beznosacījuma ienākums, viņi atbild: “Strādātu nedaudz mazāk, vairāk laika veltītu brīvprātīgajam darbam vai ģimenei.” Gandrīz neviens nesaka: ak, tad es visu dienu gulētu šūpuļtīklā.”
Tomēr nedz vienai, nedz otrai pārliecībai īsti nav pierādījumu. Pasaulē vēl nav bijis valsts, kurā būtu pilnībā ieviesti beznosacījuma ienākumi, tādēļ cilvēku uzvedība šādos apstākļos nav paredzama. Tas arī varētu būt lielākais klupšanas akmens, lai šo ideju īstenotu.
