100 vēlēšanos. Saraksts, kas mudina sapņot un nospraust orientierus, pirms zārka vāks krīt 0
“Ceļā uz sapni man ir vajadzīgs tehnisks atbalsts. Gribu noskaidrot, kādu teleskopu iegādāties,” – tā feisbukā ieraksta psiholoģe Ieva Vaine. Drīz vien uzzinu, ka zvaigžņu pētīšanas ierīce ir tikai viena no viņas vēlmēm, kas fiksēta īpašā sarakstā. Tajā ir tieši 100 vēlēšanos – viss, par ko Ieva sapņo. Kāpēc šāds saraksts nepieciešams? Kā šos sapņus piepildīt? Vai vēlmju fiksēšana dod kādu labumu dzīvei? Kā sarakstu labāk veidot?
Šos jautājumus uzdevām Ievai Vainei gan kā psiholoģei un karjeras konsultantei, gan kā 100 vēlmju saraksta izmēģinātājai savā dzīvē.
100 vēlēšanos saraksta metodi angliski dēvē par bucket list. Tas radies no angļu izteiciena, frazeoloģisma Kick the bucket, kas tulkojumā nozīmē – doties uz labākiem medību laukiem, tātad nomirt. Tas ir saraksts ar vēlmēm un sapņiem, ko varam paspēt piepildīt, vēl pirms aizkrīt zārka vāks.
Kā Džons kļuva izcils
Iespējams, esat skatījušies filmu The Bucket List par diviem vīriem, kuri sirgst ar vēzi un kuriem atlicis dzīvot pavisam maz (tēlo lieliskais Džeks Nikolsons un Morgans Frīmens). Abi kopā izveido sarakstu, kurā iekļauj visu, ko nav paspējuši piedzīvot. Un sāk to darīt, izbauda ar pilnu krūti.
Pastāv versija, ka bucket list idejas aizsācējs ir Džons Godards no Kalifornijas. Piecpadsmit gadu vecumā 1939. gadā puisis izveidoja ļoti strukturētu savu sapņu sarakstu, kurā bija 127 punkti. Viņš alka pēc ceļojumiem un piedzīvojumiem, vēlējās daudz ko iemācīties. Džons kļuva par izcilu zinātnieku un pētnieku, apceļoja 120 valstis, uzkāpa pasaules 12 augstākajos kalnos, kā antropologs aprakstīja 260 pirmatnējo cilšu dzīvi un paveica vēl daudz ko ievērības cienīgu. Vēlmju sarakstu viņš īstenoja visu mūžu, nomira 89 gadu vecumā un nebija izpildījis tikai 13 punktus.
Iedvesma un motivācija
“100 vēlmju sarakstu var ieteikt veidot ikvienam un jebkurā brīdī, bet vairāk tas nepieciešams cilvēkam, kurš ir iestrēdzis dzīvē,” skaidro Ieva Vaine. Katrs taču ik pa laikam nav īsti apmierināts ar to, kā dzīvo, kādu darbu dara, kā piepilda ikdienu. Vēlmju un sapņu saraksts var būt grūdiens, lai izkļūtu no šķietamā strupceļa. Tas ļauj palūkoties plašāk, kas vēl man patīk, pēc kā dzīvē alkstu, par ko sapņoju.
“Uzrakstīt ietilpīgu vēlmju sarakstu nozīmē precīzi novietot savas dzīves orientierus. Lai kārotais mērķis nepaliktu tikai kaut kur zemapziņā, bet tiktu precīzi formulēts, likts uz papīra. Saraksts ir brīnišķs motivētājs, stimuls un iedvesma, lai beidzot piepildītu savas vēlēšanās. Sākt darīt tieši tagad!
Esmu konsultējusi diezgan daudzus bezdarbniekus, vairākumam no viņiem grūti konkretizēt savas vēlmes un ieraudzīt iespējas to īstenošanai, tātad sapņus sasaistīt ar reālo dzīvi. Protams, vēlmēm vajag likt klāt rīcību, tomēr sapņošana ir visa sākums, tas var dzīvi vērst laimīgāku. Ļauj pārliecināties, ka savu laiku tērē tam, ko patiesi vēlies,” uzsver psiholoģe.
Kāpēc Ieva izlēma veidot savu 100 vēlmju sarakstu? Viņa vada seminārus par dzīves jēgu un piepildījumu, tāpēc meklē interesantas metodes, kuras ikviens var izmēģināt.
“Šī metode īpaši neatšķiras no citām psiholoģijas tehnikām, kas fokusē uz mērķi, palīdz izprast, ko patiesībā vēlies. Apjomīgums gan liek aizdomāties – tās tomēr ir 100 vēlmes! Tā kā citiem ieteikto cenšos izmēģināt arī pati, ķēros klāt,” stāsta Ieva.
Bez prāta cenzūras
“Piesēdos un sāku rakstīt. Man ir klade, kur piefiksēju savas domas, kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, un izlēmu sarakstu veidot tajā, jo lapiņas var kaut kur nolikt, pazaudēt. Daudz atbildīgāk ir rakstīt kladē. Sarakstu var veidot arī datora failā, nav tik būtiski. Svarīgāk ir sapņus uzrakstīt, tad tie labāk nosēžas prātā,” secina psiholoģe.
Droši vien katrs var uzreiz pateikt piecas vai desmit lietas, ko vēlas. Arī Ievai saraksta sākums nesagādāja grūtības – spēj tik pierakstīt.
“Apmēram pēc pirmā desmitnieka sapratu, ka visas šķietami lielās lietas, ko dzīvē gribu, jau esmu pasacījusi. Ko tālāk? Rakstīju visādus sīkumus, pamazām aizrāvos. Gribu šo un vēl šo! Idejas izlēca spontāni. Biju noņēmusi prāta cenzūru. Aptuveni puse ieceru atnāca brīvi, apzinoties, ka būs vēl pietiekami daudz citu. Pēc tam iestājās apmulsums.”
Nopietnība un ambīcijas
Ieva atzīstas, ka pie saraksta 25. rindiņas radās milzīgs iestrēgums – ko lai raksta, kas ir patiesi vērtīgs? Vajadzēja pat ņemt pāris stundu pārtraukumu, lai vispār varētu turpināt.
“Piepeši sapratu – vairs nevaru atļauties svaidīties ar idejām, jo tuvojos saraksta beigām. Ja man tiešām ir tikai šīs vēlēšanās?! Ja ir vienīgi šīs 100 lietas?! Ko esmu aizmirsusi? Desmit pēdējās vēlmes nāca ļoti lēnām. Mani pārsteidza nopietnība, kas tajās ienāca. Pieticība izgaisa, atļāvos sapņus ar lielām ambīcijām. Arī tos, kas prasa pamatīgu finanšu ieguldījumu. Taču es par to sapņoju – savs viesu nams, skaista, labiekārtota māja un apkārtne, stallī zirgi. Patiešām bailīgi bija uzrakstīt pašu pēdējo, simto vēlēšanos,” pasmaida Ieva.
Taču saraksta nobeigums viņai deva lielu emocionālo lādiņu, sajūtu, ka ļoti vēlas īstenot savus sapņus. Klāt skaudra sajūta, ka laiks to īstenošanai ir limitēts.
“Pilnīgi noteikti varu teikt – man šī tehnika lieliski nostrādāja. Guvu iedvesmu, aktualizēju sev svarīgo un – tas laikam būtiskākais – sāku rīkoties. Ar prieku un pateicību redzu, kā dzīve un cilvēki nāk man pretī. Kaut vai gadījums ar vēlmi numur 32 – iegādāties teleskopu.”
Zvaigznes galvā
Tieši par teleskopu tapa zīmīgais ieraksts feisbukā. Ieva vaicāja citiem padomu, kādu ierīci labāk iegādāties. Draudzene Iveta uzreiz attapa, ka šī ir vēlēšanās no Ievas 100 sapņu saraksta. Tā tas tapa zināms publiski.
“Tas ir izaicinājums, jo, tiklīdz rodas liecinieki, kļūst grūtāk atkāpties. Astroloģija ir mans hobijs, esmu sertificēta astroloģe. Lai to apgūtu, iedziļinājos arī astronomijā. Debesis, zvaigznāji, citas galaktikas mani vienmēr vilinājušas. Kādam putni, citam zvaigznes galvā,” smejas Ieva.
Pēc ieraksta sociālajā tīklā ar viņu sazinājās uzņēmējs Sergejs Klimanskis, kurš Talsu novada Balgales pagastā uzbūvējis Lielzeltiņu observatoriju. Sergejs palīdzēja ar informāciju par teleskopa un montējuma iegādi, uzstādīja visu tehniku un vēl iedeva lietošanai jaudīgu reflektoru.
“Kādu vakaru aizbraucu uz Lielzeltiņu observatoriju, lūkojos zvaigznēs. Cik apbrīnojami redzēt objektus citās galaktikās, tie izbērti kā spoži dimantiņi! Dīvaini apzināties, ka gaisma no tiem nākusi jau pirms simt miljoniem gadu, bet varam skatīt tikai tagad.
Sagatavoju arī savas mājas jumtu, lai varētu kāpt augšā un lūkoties debesīs. Pirmie viesi jau tur pabija, pavadījām nakti zem zvaigznēm, pasākums tika atzinīgi novērtēts.”
Mati uz nullīti!
Ieva neslēpj, ka pēdējais laiks viņai bija grūts, daudz kas dzīvē samezglojās. Vēlmju saraksts deva iespēju atkal sajust garšu, “cik ārkārtīgi gribas dzīvot”.
Šovasar Ieva nogrieza matus uz nullīti. Vēlmju listē gan nebija tāda ieraksta, bet bija teikums, kas to ietver: “Atļauties sekot saviem impulsiem.”
“Jau jaunībā vēlējos noskūt pliku galvu, taču nespēju pārkāpt pāri iekšējam tabu – sievietes tā nedara, pēc kā es izskatīšos, būšu taču neglīta. Ik pa laikam šī vēlme atgriezās, gribējās zināt, kāda ir sajūta ar pilnīgi kailu galvu, tomēr allaž nobijos. Kādu dienu biju iekšēji gatava. Palūkojos astroloģiski – jā, šajā brīdī varu veikt transformāciju.
Kailums, kas bija slēpts 40 gadu, tika atklāts visiem. Draudzene mani noskuva, uztaisījām arī pasākuma dokumentāciju, vēlāk fotoattēlu ievietoju feisbukā. Man gribējās uzzināt citu reakciju. Tas izrādījās ļoti iedvesmojoši – sen nebiju dzirdējusi tik daudz komplimentu gan par izskatu, gan drosmi. Dažiem mans jaunais tēls nepatika, bet par to nebēdāju. Labā ziņa – mati ātri ataug.
Vēl daži vaicāja, vai esmu saņēmusi ķīmijterapiju. Saprotu, ka tā var nodomāt, tomēr mana situācija ir cita. Lielā mērā tas bija atgādinājums, kāda ir mana identitāte, patiesā seja. Man ir skaisti, viļņaini mati, allaž esmu saņēmusi komplimentus. Bet kāda esmu bez šīs rotas?!
Mani saista absolūta atteikšanās no statusa un ērtībām, askētisms. Jaunībā daudz ceļoju ar stopiem. Taču tā otra Ieva, kura ir manī, kāro pēc izcilām ērtībām, grib četras zvaigznītes. Ar šo eksperimentu man izdevās iziet ārpus ierastā rāmja, noķert uzdrīkstēšanās sajūtu. Tieši tas man bija vajadzīgs.”
Pāris nedēļu pēc jaunā veidola publiskas parādīšanas Ievai atrakstīja kāda nepazīstama sieviete: “Jūsu uzdrīkstēšanās iedrošināja arī mani šādam solim.”
Der zināt
Lai uzzinātu vairāk, var ņemt talkā internetu, piemēram, www.bucketlist.net; bucketlist.org/how-it-works/; bucketlistly.com/about; wikihow.com/Make-Your-Bucket-List.
Reģistrējies un pavēsti pasaulei par saviem sapņiem. Vari tikai lasīt citu vēlmes, smelties idejas. Dažviet pastāv interesants piegājiens, ko var dēvēt par labprātīgu soda naudu. Ja mērķi apņemies sasniegt, bet neizdari – no tava konta atskaita kādu naudas summu.
Palasīju dažādu cilvēku vēlmju sarak-stus. Daži sapņi tiešām iedvesmoja: apmeklēt kaķu kafejnīcu; ieskatīties vulkānā, kas darbojas; izsūtīt apsveikuma kartītes nejaušiem adresātiem; aizbraukt uz tuvējo veikalu ar taksometru; samīļot koalu.
Gudrības, kas var noderēt
Lai saraksts taptu, ieplāno vismaz pāris stundu brīva laika.
Sagrupē vēlmes, sadalot mērķus blokos, piemēram, radošas nodarbes, ceļojumi, izglītošanās, baiļu pārvarēšana, sports.
Atļaujies ierakstīt to, ko sen vēlies. Nevajag atbildi, kāpēc to vajag, ko tas dos. Gribu, un viss!
Nav vērts iekļaut sarakstā, piemēram, šādu teikumu: “Izremontēt tualeti.” Tas ir nevis kārtējo darbu saraksts, bet gan sapņi.
Atzīmē, kādā laikā gribētu paveikt iecerēto.
Der apzināties, ka sapņu īstenošana tomēr liks sevi pārvarēt.
Ik pēc laika pārlasi sarakstu. Dzīve mainās, un tu pats mainies. Nav vērts sarakstā paturēt to, ko vairs nevēlies.
Daudziem palīdz vēlmju saraksta publiskošana. Tas mudina nopietnāk izturēties pret to īstenošanu.
