Ar 110 km/h būs labāk? Varbūt tagad beidzot sapratīsi, kāpēc tev lien aizmugurē, kāpēc tevi apdzen nu pārāk bieži… 43
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņu par maksimālā atļautā ātruma palielināšanu vairākos Latvijas ceļu posmos droši vien pamanījāt. Ja ne – iespējams, ieraudzīsiet šīs optimistiskās ceļa zīmes, kuru uzstādīšana jau sākusies.
Patīk? Komentāri dažādos interneta portālos liecina – viedokļi dažādi. Sajūsmināti. Arī skeptiski. Pie pēdējiem pieder arī manējais, kuru šeit skaidroju.
Laika ieguvums niecīgs
90 km/h ir 45 sekundes katram kilometram. 100 km/h – 36 sek. 110 km/h – 32,7 sek. Piecos Jūrmalas šosejas kilometros ieguvums nebūs pat minūte. No Baložkalna līdz Sēnītei iekrāsiet knapi trīs minūtes.
Niecīgs ir palielināta ātruma dotais guvums, ja vien ceļš nav patiešām tāls. Un – ievērojiet – katri nākamie limitam pieliktie desmit km/h dod aizvien mazāk.
Tieši tāpēc Eiropas un visas pasaules absolūti lielākās daļas tieksme pēc ātruma ir limitēta ar 90 – pēdējo soli, kurš vēl dod kaut cik būtisku vinnestu laikā.
Cik ātri tu faktiski brauc?
Limitu paaugstināšana vēl asāk parādīs sava spidometra kļūdas nezināšanas sekas. Krietna daļa līdzpilsoņu joprojām nezina, ka Eiropas regula neļauj automobiļos iebūvētajām ātruma mērierīcēm rādīt mazāk par faktu.
Bet vairāk drīkst. Veselus 10 procentus. Un vēl 4 km/h piedevām. Tātad lojāls ir auto, kura spidometrs rāda 114 km/h, bet patiesais ātrums 100 km/h.
Un šai ierīcei ticošs pilsonis, nolicis bultiņu uz tagad dažviet atļautās 100 km atzīmes, patiesībā ripos (iespējams) lēnāk, nekā jau sen bija atļauts – knapi 90 km/h. Un traucēs tiem, kuri savu spidometru jau sen ir pārbaudījuši un tā kļūdiņu koriģē.
Ne tikai atļauj Jūrmalas šosejā tam rādīt nevis 110, 120 un vēl mazliet, bet uzmet pa virsu vēl kādus desmit, par kuriem paredzētais sods ir simbolisks.
Tādēļ instalē savā telefonā (vai palūdz talkā kādu digitāli advancētāku draugu) kādu no daudzajiem bezmaksas GPS spidometriem un dažas dienas pabrauc, tā rādījumus ar auto bultiņas rādījumiem salīdzinot.
Varbūt tad beidzot sapratīsi, kāpēc tev lien, kā saka, pakaļā, kāpēc tevi apdzen nu pārāk bieži…
Ne Jūrmalas, ne Vidzemes šoseja nav Rīgā
Ja gribi kaut cik vienmērīgu satiksmes plūsmu, brauc (vēlams) ne lēnāk, kā atļauts. Ja vien, protams, lietus negāž aumaļām vai migla tevi gluži aklu nedara.
Un brauc pareizajā joslā. Vakar paripoju pa Jūrmalas aerodromu. Un redzu – labējā joprojām pārāk bieži ir tukša. Laikam jau vēlreiz jāatgādina noteikumi.
Joslas pilsētā. Pilsētas bildes pirmā iedaļa. Divas joslas vienā virzienā. Noteikumi neaizliedz melnajam džipam braukt pa otro joslu, kaut arī pirmā ir brīva. Neaizliedz!!!
Tādēļ nepsiho, netaurē, nemirkšķini uguņus. Viņam ir tiesības tā braukt. Un tev ir tiesības viņu apsteigt pa labo pusi. Prātīgi, protams, ar pilnu pārliecību, ka viņš tevi redz un negatavojas pārkārtoties pa labi.
Pilsētas bildes otrā iedaļa. Trīs joslas katrā virzienā (Krasta iela, Salu tilts u.tml.). Te viss maķenīt sarežģītāk.
Arī te drīkst braukt pa otro joslu, ja pirmā brīva. Grēko prombraucošais melnais džips. Viņam jāpārkārtojas pa labi, ja vien nav padomā ar kreiso pagriezienu saistīts manevrs. Pa otro joslu braukt drīkst, apsteigt šo lēno pa labo pusi arī drīkst.
Pa labo pusi garām sidrabotajam drīkst steigties arī pretējā virzienā braucošais džips. Viņš riskēs tikt sodīts, ja apsteigs pa kreiso pusi – tā būs iebraukšana trešajā joslā (bez nodoma nogriezties pa kreisi), ja brīva pirmā.
Sarežģīti? Ne visai. Taču dzīvē mudžeklis pamatīgs. Gan nezināšanas, gan nervozitātes un azarta dēļ. Gan tādēļ, ka ceļu policija ar savām statiskajām darba metodēm daudzjoslu ielu kariņos iejaukties pagaidām nav spējīga.
Pilsēta beidzas, un noteikumi ieslēdz citus punktus. Gandrīz neviens to neatceras un braukšanas manieres nemaina.
Uzmanību!!! Apsteigt pa labo pusi uz Jūrmalas šosejas tu vari līdz Rīgas beigu zīmei. Tālāk? Nedrīkst!!! Tu nedrīksti arī atrasties otrajā joslā (par trešo pat nerunājot), ja pirmā brīva. Visi apsteigšanas manevri – tikai pa kreiso pusi!
Pievienotajā bildītē ir tikai divas joslas. Rīga–Jelgava aiz Olaines, piemēram.
Vairāk nekā puse pilnīgā vientulībā dudina pa kreiso joslu. To drīkst vienīgi apdzīvotā vietā. Te – pārkāpums! Citi bliež garām pa labo pusi. Pārkāpums! Kur policija? Krūmos. Ar radaru. Aiz galīgi un pilnīgi formālas “50” zīmes, kas nez kāpēc pastiepj garāku Jaunolaini…
Un vēl tās distances…
Vēl viena problēma, kuru limitu paaugstināšana saasinās, ir attālums starp vienā joslā braucošajiem. Noteikumi prasa metru skaitu, kas iegūstams, dalot ātrumu ar divi.
100 km/h – droša distance būtu 50 metri. Un jo ātrāk, jo vairāk. Tā teorija. Praksē? Tāpat kā joslu sakarā maģistrālēs ievazāti apdzīvotu vietu ieradumi. Atstarpītes ir labākajā gadījumā daži desmiti metru. Mazas.
Un kaut cik ilgstošā, vienmērīgā kustībā bīstamas. Bīstamas arī jau iepriekš pieminētajās joslu maiņas improvizācijās. Un kontrolētas tiek vēl mazāk un retāk nekā ātrums.
Tātad – limitu paaugstināšana, manuprāt, dos vienīgi lielākas brīvības ilūziju. Un jau 90 km/h zonās bīstamo slikto ieradumu ietekmi vēl vairāk palielinās. Esiet modri arī vasarā!
