– Zemnieku saimniecība “Robežnieki” zināma kā kooperatīva “Trikāta KS” biedrs. Šobrīd risinās kooperatīva maksātnespējas process – kam tagad nododat pienu? 12
– Joprojām “Trikātai”. Patlaban par kooperatīva saimnieku būtu jāuzskata šā maksātnespējas procesa administratore, kura teic, ka piena iepirkšanu “Trikāta” turpina. Kooperatīva parādi saviem piegādātājiem un citiem kreditoriem acīmredzot tiks segti proporcionāli administrēšanas procesā iegūtajiem līdzekļiem. Tostarp, piedzenot 3 miljonu eiro lielo “Latvijas piena” parādu “Trikātai”.
– Kāpēc “Trikātā” izveidojās tik katastrofāla situācija?
– Pievīla ieilgušās cerības, ka mūsu izauklētais “Latvijas piens” beidzot uzņems apgriezienus. Citas atbildes nav. Vienkārša naudas plūsmas problēma. Acīmredzot par pienu maksāts vairāk, nekā pēc tam bija iespējams atgūt, pārdodot sieru un citu saražoto produkciju. Toreizējās vadības stils un kombināta nospraustie darbības mērķi nebija gluži pateicīgi zemniekiem.
“Trikāta” bija spiesta sākt strādāt ar īstermiņa līgumiem, pārdodot pienu tur, kur vairāk maksāja. Tas tika darīts biedru interesēs. Piedalījos valdes sēdēs, un, ticiet man, šis lēmums nenāca viegli. “Trikātas” biedri “Latvijas pienā” arī ir daudz ieguldījuši, un mums nevajadzētu just sirdsapziņas pārmetumus par to, ka sev visgrūtākajā brīdī pateicām, ka vairs nespējam savu “piedzemdēto meitu” barot. Galu galā arī zīmols “Trikāta” ir palicis “Latvijas pienam” kā mūsu kooperatīva ieguldījums rūpnīcas pamatkapitālā.
– Vai situācija gan “Trikātā”, gan “Latvijas pienā” nav sašķobījusi ideju par zemniekiem piederošas rūpnīcas ilgtspēju?
– Nē, negribu tam piekrist. Ideja ir laba, pareiza un dzīvotspējīga, jo radusies no pašu zemnieku vēlmes un vajadzības. Sarežģīto situāciju, šķiet, radījusi pārāk daudzu nelāgu lietu sakritība.
Kā “Trikātas” biedre varu izteikt savu sarūgtinājumu par to, ka kooperatīva valde nav vērsusies pret iepriekšējo “Latvijas piena” un arī uzņēmuma “Trikātas siers” vadītāju, bet vienkārši abiem pateikusi paldies par padarīto, un viss. Manuprāt, abos gadījumos bija jāprasa kāda atbildība par labi neveiktu darbu. Laikam atkal nostrādājusi zemnieka daba – sak, gan jau Dieviņš atdarīs. Bet pagaidām abi mierīgi darbojas tālāk, droši vien ne nieka par iepriekšējo nebēdājot. Tas nav pareizi. Negribas jau atzīt, bet laikam no tās kalpa dabas vaļā netiekam…
