– Lielas cerības taču liekam uz Ķīnas tirgu? 12
– Mēs uz daudz ko liekam lielas cerības, bet no cerībām vien neviens paēdis nebūs. Var jau teikt, ka mums veidojas sadarbība ar tiem vai citiem, bet vai šai sadarbībai arī seko reāla darbība? Nedomāju, ka no Ķīnas tirgus būs kāds nopietns labums tuvāko gadu laikā, visticamāk, šajā tirgū vispirms dabūsim ne reizi vien smagi apdedzināties. Katrā ziņā uzņēmumam “Food Union”, kas uzsācis sadarbību ar Ķīnu, novēlu izdošanos, lai gan šā uzņēmuma virzienā ir vērstas arī zemnieku dusmas.
– Par ko tad uz “Food Union” būtu jādusmojas?
– Piemēram, par diferencētajām piena cenām, par zemnieku pārpirkšanas gadījumiem, piesolot maksāt par pienu vairāk nekā ilglaicīgajiem partneriem, kas nav korekti, utt.
– Kā vērtējat “Food Union” aktivitātes, apvienojoties ar aizvien jauniem piena pārstrādes uzņēmumiem?
– Šajā ziņā ar “Food Union” viss ir kārtībā. Tas, ko viņi dara, ir pareizi, jo ražošanai jābūt spēcīgai, pārstrādei jābūt koncentrētai – viens kombināts ražo, piemēram, jogurtu un kefīru, otrs – sieru, trešais – sviestu un biezpienu utt. Domāju, lielajiem pārstrādātājiem uz šādu specializāciju arī jāiet. Nav efektīvi vienā rūpnīcā ražot desmit dažādu veidu produkciju. Arī Lietuvā šī pārstrāde un ražošana ir ļoti koncentrēta. Bet zemniekiem beidzot jāiemācās pārdot savu produkciju, nevis tikai sūdzēties, ka saņem par pienu mazāk nekā citi. Lai gan liela daļa, protams, māk arī pārdot.
– Kas viņiem būtu jādara, lai pārdotu izdevīgāk?
– Iespējams, ir vērts padomāt, vai labāk ir pašam pārdot pienu tieši pārstrādātājam vai tomēr apvienoties ražotāju grupās un ar pārstrādātāju slēgt kopējo līgumu. Daudziem nepatīk kooperatīvi, viņi ir vīlušies šajā kopdarbībā, bet vismaz viena pagasta vai novada zemnieki taču var atrast kopīgu valodu un mērķi. Kāpēc, piemēram, nevarētu izveidot piena ražotāju grupu “Saldus”, kas, teiksim, ar “Tukuma pienu” noslēdz vienu kopīgu līgumu? Tad arī cena būs cita, jo kombinātam ar ražotāju grupu būs jārēķinās daudz lielākā mērā nekā ar atsevišķiem piegādātājiem. Mūsu domāšana reizēm ir tik ačgārna, tik neloģiska un nepraktiska, ka var vien pabrīnīties. Acīm redzami izdevīgākiem risinājumiem nereti pagriežam muguru kaut kādu sadomātu principu dēļ. Jau esmu teikusi, ka latvietim iekšā sēž mūžīgie jurģi, viņš bezgalīgi gatavs skraidīt no viena pie cita, mainot gan draugus, gan sadarbības partnerus.
Es sevi uzskatu par diezgan radikālu personu, kas ir mēģinājusi dažādās sēdēs klusi ierunāties par to, ka arī subsīdijas zemniekam varbūt vajadzētu maksāt tikai tad, ja viņš ir vai nu kooperatīvā, vai ražotāju grupā, caur ko pārdod savu pienu. Ja šī grupa savāc vismaz 15–20% no Latvijā saražotā piena, ja tā ir koncentrēta un lokāla, ja atrisināta loģistika, tas noteikti nodrošinātu augstāku piena cenu. Tam vajadzētu būt kā mājasdarbam, kas jāizpilda, un tikai tad var saņemt valsts atbalstu, kam, manuprāt, būtu jābūt ļoti mērķtiecīgam – ko ar šo atbalstu gribam sasniegt? Jābūt skaidram redzējumam, kādai būtu jāizskatās piena ražošanas, pārdošanas un pārstrādes struktūrai. Un mūsu nozares ministrijai šādam skatījumam būtu jābūt, jo valsts subsīdijas nāk no nodokļu maksātāju naudas. Tāpēc ministrijai jāprasa, lai zemnieki savu mājasdarbu izpilda, un, domāju, viņi to arī izdarītu, jo bez subsīdijām piena ražošana pašreizējā ES tirgū nevarētu pastāvēt. Bet parasti ar šādām idejām tieku ātri apklusināta…
