– Vai tomēr nav tā, ka pienu kopumā saražojam par daudz? 12
– Pienam kā precei vienmēr bijis pieprasījums, turklāt piena ražošanas bizness ir ļoti neelastīgs, to nevar pēkšņi apturēt vai uz laiku piebremzēt. Domāju, šis ir brīdis, kad mūsu valdībai vai pat ES jāpasaka: piedodiet, ka mudinājām būvēt jaunas fermas, paplašināt ganāmpulkus un kāpināt izslaukumus, jo eksporta diemžēl nebūs, tāpēc, lai saimniecību modernizācijā, dzīvnieku labturībā, vides prasību izpildīšanā nebūtu veltīgi jāiegulda finanšu līdzekļi, dosim jums attiecīgus instrumentus iziešanai no piena tirgus. Tas šobrīd būtu ministrijai jāpasaka skaidri un gaiši. Tieši tāpat, kā bija cukurbiešu audzētāju gadījumā. Nevis turpināt subsīdijas piešķirt visiem, atbalstu par govi – arī visiem, tomēr jābūt kaut kādai loģikai un mērķtiecībai. Galu galā Fils Hogans, ES lauksaimniecības un lauku attīstības lietu komisārs, jau pateicis, ka piena ražošana Eiropā jāsamazina.
– Neskaidrības un nestabilitāte zemniekus pavada gadu gadiem, un nez vai pret to var izstrādāties rezistence?
– Būtu jau labi, ja varētu tā vienkārši savā nodabā strādāt un nerēķināties ne ar tirgu, ne konkurenci. Arī tagad zemnieki strādā ārkārtējos stresa apstākļos, nezinot, vai izturēs un izdzīvos. Katrs grib būt tas, kurš nozarē paliks un varēs turpināt darbu. Ņemot vērā arī citu ES valstu piensaimnieku spiedienu, jācer, ka Eiropa tomēr sameklēs kādus atbalsta instrumentus, lai vismaz tie, kas vēl nav sabūvējuši modernas fermas, varētu pārstrukturēties uz citām nozarēm. Piemēram, jau minētais kaimiņš, kas savas govis pārdevis, teic, ka labprāt pievērstos aitkopībai, ja viņa centienus atbalstītu. Viņa 30 ha šai nozarei ir labi piemēroti. Cilvēki gaida kādu reālu, konstruktīvu grūdienu, bet tā nav. Ir tikai striķa pamešana slīkoņiem.
– Latvijas piensaimniecības nozare saņēmusi gan valsts, gan ES atbalstu. Vai šī nauda var glābt situāciju?
– Labākajā gadījumā ar šo atbalstu piensaimnieki varēs nomaksāt parādus. Diemžēl šis jautājums netika skatīts kopā ar zemnieku organizācijām. Piemēram, manai saimniecībai piešķirtā summa var segt nepilna mēneša zaudējumus līdz pašizmaksai. Ja patlaban vidējā piena iepirkuma cena ir ap 20 eirocentu litrā, bet pašizmaksa sasniedz 26 centus, saimniecības mēneša zaudējumi ir ap 4500 eiro. Aptuveni izrēķinot, cik mēs varētu saņemt subsīdijās, sanāca nedaudz virs trim tūkstošiem eiro. Kā ar to var glābt situāciju? Jādomā, ka gan Zemkopības ministrijai, gan ministra kungam ir informācija, ka piena cenām nav tendences palielināties, tāpēc steidzami pieņemts šis lēmums par subsīdiju izmaksu vēl šogad, lai zemnieki atkal pie Saeimas nepulcētos ar traktoriem un mēsludakšām. Protams, tas ir labāk nekā nekas, tāpēc paldies par to pašu, bet gribētos no ministrijas puses šajā situācijā daudz konstruktīvāku un mērķtiecīgāku rīcību. Patlaban spēkā esošā piensaimniecību attīstības stratēģija ir vērsta uz piena ražošanas apjomu palielināšanu. Skaidrs, ka tā vairs nevar strādāt, jo vienkārši neatbilst pašreizējai situācijai.
