100 govju saimniece Alpa-Eizenberga apsver nozares maiņu; aicina ministriju atbalstīt pārmaiņas 12
Ieva Alpa-Eizenberga ir 100 slaucamo govju ganāmpulka saimniece, Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, biedrības “Zemnieku saeima” valdes locekle, kā arī LPKS “Trikāta KS” bijusī revīzijas komisijas locekle. Savu viedokli par situāciju Latvijas piena nozarē viņa sniegusi intervijā žurnālam “Agro Tops”.
– Vai nopietni apsverat domu par ganāmpulka likvidāciju?
– Jā, pilnīgi nopietni. Sagaidīsim gada beigas, saņemsim saistīto atbalstu par govīm, ciltsdarba subsīdijas, lai kaut cik kompensētu zaudējumus, tad redzēsim. Skatīsimies, kādu lēmumu pieņemt, varbūt būs jāpāriet uz gaļas govīm vai teļu audzēšanu.
Diemžēl par to šobrīd domā un runā daudzi piensaimnieki, varbūt izņemot ekstra lielās un modernās saimniecības. Piemēram, mūsu kaimiņš likvidēja 100 dzīvnieku ganāmpulku, kur 60 bija slaucamās govis. Gluži uz kautuvi viņš nespēja govis aizvest, pārdeva kādam saimniekam par gaļas cenu.
– Vai ir bijuši reāli maksātnespējas gadījumi, bankroti?
– Pagaidām man tādas saimniecības nav zināmas, vismaz skaļi bankroti nav bijuši. Bet zinu tādas, kas bijušas bankās uz pārrunām, un, bruņojušās ar zemkopības ministra vēlējumu, bankas ir nākušas pretī un kredītus atlikušas. Arī mums bankās ir atliktie maksājumi – kredīta pamatsummas nemaksājam jau gandrīz gadu.
– Kāds tad ir šis ministra vēlējums? Vai kāds mistisks apsolījums, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi?
– Droši vien atsauce bijusi uz valsts subsīdijām, Eiropas un citiem atbalstiem un graudu naudām. Lai gan viens no pēdējiem ministra vēlējumiem, kas dzirdēts televīzijā, ir padoms piensaimniekiem apdomāt sava biznesa izvēli.
– Izklausās diezgan ciniski, īpaši tāpēc, ka ministrs tieši piena nozari vismaz pēdējos pāris gadus dēvē par prioritāru…
– Mani ministra teiktais ļoti smagi aizskāra. Principā piena nozarei Latvijā būtu jābūt prioritārai, jo mūsu zemes tai ir ļoti piemērotas. Piemēram, šeit, Salacgrīvas novadā, kur valda piejūras klimats, ar graudaudzēšanu ir grūti, augsnes ir smilšainas, bez kūtsmēsliem no tām vispār neko laukā nedabūtu, minerālmēslojumu var bērt vai nebērt – dižas atšķirības nebūs. Tāpat ir augsts gruntsūdeņu līmenis, graudus grūti nokult, tāpēc mēs būtu ideāla lopkopības saimniecība. Diemžēl pieredze rāda, ka uz vienu nozari paļauties nevar.
