Kāpēc nesist pa muguru, ja aizrijas un nekļūt par varoni… 6 bīstamas palīdzības kļūdas 0
Katram cilvēkam ir kaut minimālas zināšanas par to, kā sniegt pirmo palīdzību dažādos nelaimes gadījumos. Varbūt kaut kur saklausītas idejas, iespējams, – speciāli kursos apgūtas. Diemžēl nereti šie priekšstati ir dažādu stereotipu un sagrābstītu savārstījumu mistrojums un to izmantošanas dzīvē var izrādīties bezjēdzīga vai pat bīstama.
Piemēram, daudzi zina, ka lūzuma vietā ir jāliek šina. Un ne viens vienu iedomājas, ka šina ir divas trīs nūjas. Kad palīdz lūzuma gadījumā, cietušais nezin kāpēc nepriecājas, ja viņa lauzto kāju vai roku cenšas iztaisnot un piesiet vēl pie kaut kāda koka. Taču lūzums jāfiksē tādā leņķī, kāds cietušajam ir visērtākais. Protams, kā likums, tādā gadījumā kāja būs pussaliekta. Jūs to zinājāt? Ceru, ka jā. Jo tad jūs par sekojošajiem nepareizas pirmās palīdzības sniegšanas stereotipiem varbūt tikai pasmiesieties – jūs jau sen zinājāt, kā tādās situācijās jārīkojas. Vai aizdomāsieties… Vai iegaumēsiet… Bet vislabāk – atrodat laiku un apmeklējat pirmās palīdzības sniegšanas kursus. Ja nu, Dievs nedod, kādreiz šīs zināšanas ievajadzēsies.
1. Glābj draugu, kaut pats ej bojā
Šis stereotips jo spēcīgi iedzīts mūsu galvās no filmām, grāmatām, kur atainota varonība un pašziedošanās. Protams, nav apstrīdams, ka šādas īpašības ir svarīgas un vērtīgas, dažkārt pat ļoti nepieciešamas. Taču ikdienas dzīvē, uz ielas, pilsētā vai laukos, sekošana šādam principam var maksāt dzīvību gan varonim, gan glābjamajam.
Vienkāršs piemērs. Mašīna ietriecas elektrības līnijas stabā. Vadītājs pie stūres ir bez samaņas, strāva viņam nekaitē. Pēkšņi palīgā viņam metas kāds varonis. Pieskrien pie mašīnas, neredzot vadus, mēģina palīdzēt un viens divi – kļūst par vēl vienu cietušo vairāk. Seko – vēl viens varonis un tad vēl pāris… Un mūsu acu priekšā ir mašīna ar dzīvu autovadītāju, kurai apkārt ir varoņu līķi – cilvēku, kuri tā arī nav paspējuši izsaukt neatliekamo palīdzību vai glābējus. Skaidra lieta – seko skandāls presē, preses konference, protesti ar plakātiem “Līdz kam esam novesti!?”, kādu notiesā…
Īsāk sakot – haoss. Un kāpēc? Tāpēc, ka mūsu varoņi nezināja vienu vienkāršu likumu – no sākuma noskaidro, kas draud tev pašam, tikai pēc tam – kas cietušajam. Ja ar tevi kaut kas notiks, palīdzēt vairs nevarēsi! Novērtē apstākļus, piezvani glābējiem vai neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un atturies no ekstrēmiem varonīgiem glābšanas pasākumiem. Lai cik tas ciniski neizklausītos, viens līķis ir labāk nekā divi.
2. Pārvieto cietušo visiem iespējamiem līdzekļiem
Turpinām iesākto tēmu. Jūs nespēsiet noticēt, cik biežs ir šāds scenārijs: uz notikuma vietu ierodas neatliekamā palīdzība un glābēji, bet cietušais jau ir izvilkts no sasistās mašīnas, nolikts ēnā un padzirdīts. Turklāt brīvprātīgie cilvēku no mašīnas izcēluši, kā nu varējuši – aiz rokām un kājām, un viņš līdzās jau esošajām traumām šādi guvis vēl kādu “nieku”, piemēram, lauztā mugurkaula deformāciju. Neaiztikts cietušais varbūt būtu nogulējis mašīnā, sagaidījis profesionālu palīdzību un viņu rūpīgi izņemtu no mašīnas, uzliktu uz nestuvēm un nogādātu slimnīcā. Pusgads stacionārā un atkal būtu uz kājām. Bet tagad – nē. Tagad – invalīds uz mūžu. Un viss taču nenotika speciāli. Visi vēlējās palīdzēt…
Tā, lūk, nedariet. Nevajag tēlot glābējus. Ieteicama ir šāda rīcība: izsaukt neatliekamo palīdzību, izslēgt avarējušās mašīnas dzinēju, lai dzirksteļu dēļ neuzsprāgtu izlijušais benzīns, norobežot vietu, lai varētu piekļūt operatīvais transports, apstādināt cietušā asiņošanu (ja tāda ir) un līdz ārstu atbraukšanai vienkārši būt cilvēkam līdzās… runāt ar viņu. Jā, jā, psiholoģiski atbalstīt, mēģināt novērst uzmanību no sāpēm, uzmundrināt, galu galā – jokot. Cietušajam jāsajūt, ka par viņu rūpējas. Bet, lūk, stiept kaut kur aiz rokām un kājām no automašīnas var vienīgi vienā gadījumā – ja tas dos lielāku labumu nekā palikšana mašīnā. Piemēram, ja mašīna ir aizdegusies.
3. Mēģina izdabūt no mutes mēli
Armēņu pirmās palīdzības paketē atrodama tapa, lai pie tās varētu piedabūt samaņu zaudējuša cilvēka mēli uz leju – lai mēle neaizklātu elpošanas ceļus. Jo tā var notikt. Laba ainiņa – tikko atguvies no ģīboņa un vēl šoks – mēle ārā! Jā, bezsamaņas stāvoklī mēle var noslīdēt uz leju un nobloķēt elpceļus. Bet to var novērst izmantojot citas, ne jau tik vardarbīgas metodes! Vai jūs, starp citu, kādreiz esat centušies kādam cilvēkam dabūt no mutes mēli? Nē? Pamēģiniet. Jūs gaida atklājums – ziniet, tā ir mīksta un slidena, tā nekādi “nevēlas” palikt izstieptā stāvoklī. Phē, un tas ir arī nehigiēniski. Lai pasargātu cietušo, pilnīgi pietiek viņu noguldīt uz sāna. Viss – elpošanas ceļi ir brīvi.
Tā, starp citu, ieteicams rīkoties arī ar visiem pazīstamiem un nepazīstamiem dzērājiem uz ielas. Nolieciet cilvēku uz sāna – nekas, izgulēsies. Bet ja viņš ir aizmidzis uz muguras, viņa dzīvību apdraud uzreiz divas bīstamības: iespēja nosmakt no mēles aizkrišanas vai aizrīties no vēmekļiem. Savukārt, ja cilvēku kādu iemeslu dēļ nedrīkst likt uz sāna (piemēram, aizdomas par mugurkaula bojājumu, kad vispār kustināšana ir bīstama), vienkārši atlieciet viņa galvu atpakaļ. Ar to pietiks.
4. Apdegumu apsmērē ar sviestu
Iedomājieties, mūsu organismā ir līdz 80% (pieaugušajiem mazāk) ūdens, kam līdzās citām īpašībām piemīt arī siltumietilpība. Ko tad tādā gadījumā nozīmē apdegums? Kaut kāds siltuma daudzums nonāk uz ādas un no ādas virspuses ieiet dziļākos slāņos, organisma audos, kas ir gatavi uzkrāt džoulus. Ko mums priekšā saka parasta loģika? Lai džoulus izgūt atpakaļ un apturēt pārkaršanu, apdegušo vietu vajadzētu atdzesēt. Pareizi taču, ne? Un vienkārši. Lejam uz apdeguma vietas aukstu ūdeni un gaidām. Bet gaidām, kā noskaidrojas, nepietiekami. Kā likums – lai mīkstinātu ādu un mazinātu sāpes, – kādu minūti. Pa šo laiku tikai daļa džoulu iziet, pārējie “sēž”, gaida, kas notiks tālāk.
Un ko mēs darām tālāk? Uzklājam biezā kārtā pantenolu, krēmu, kefīru vai – pēc vecmāmiņu receptēm – sviestu ar sāli. Kas notiek? Vietā, kur klejo bēdīgi slavenie džouli, veidojas hermētisks spilvens, kas aizsedz tiem ceļu uz izeju. Finālā – apdegums tikai saasinās. Bet ja pietiktu pacietības paturēt apdeguma vietu zem ūdens 10 līdz 15 minūtes, būtu pavisam cita runa! Pantenols un citi līdzekļi palīdzētu sadzīt ādai, no kuras viss siltums būtu jau izvadīts.
5. Krata drebuļi? Sasildīsim
Atceraties, kā jūs jutāties, kad bija sacēlusies augsta temperatūra? – pats karsts, bet krata drebuļi. Viss ķermenis trīc, gribas savelties kamoliņā un sasegties zem siltas sedziņas. Un taču – pat liekas gulēt un sildās, un pēc tam nemaz nezina, ka sildīties tādā situācijā ir nevis vienkārši kaitīgi, bet nāvīgi riskanti. Viss ir ļoti vienkārši – drebuļi augstas (virs 38 grādiem) temperatūras gadījumā norāda uz vienu: temperatūra turpina augt un organisms pārkarst. Tam ir vajadzīga atdzišana, bet mēs tā vietā cenšamies apsegties ar siltām segu kārtām, “apkrauties” ar sildāmajiem. Finālā – esam kā termoss, kurā ķermenis uzkarst vēl vairāk un vairāk.
Visskumjākajos stāstos temperatūra uzkāpa līdz pat 41 grādam un iestājās jau neatgriezeniski procesi, kas noveda līdz nāvei. Tā nenotiek bieži, bet gadās. Tāpēc atcerieties – ja ir augsta temperatūra un aukstuma sajūta, nevajag satīties segās. Vajag atdzesēt ķermeni. Vēsa vanna, viegla sega vai pārvalks, ķermeņa apmazgāšana ar mitru sūkli… palīdz viss, kas mazina ķermeņa lieko siltumu. Tā augstā temperatūra mazināsies daudz vieglāk.
6. Aizrijies? Paklauvēsim pa muguru
Cilvēks aizrijās un klepo nu tik ļoti, ka, šķiet, sirds pa muti izlēks laukā. Ko dara apkārtējie? Protams, palīdz – sit pa muguru. Bet kāpēc viņi to dara? No zinātniskā viedokļa šādi uzsitieni vēl vairāk kairina vietu, kur ir svešķermenis, cietušajam pastiprinās klepus reflekss un kumoss, kas ticis “ne tajā rīklē”, izlido pats. Un tagad iedomājaties notekas cauruli. Iemetam tajā, piemēram, kaķi (nē, nu, protams, mēs tikai iedomājamies, neesam jau sadisti) un sākam sist pa cauruli (joprojām virtuāli). Kā jūs domājat, kāda ir iespējamība, ka kaķis izlēks caurules augšpusē? Tāpat ir ar kumosu – 99% gadījumu cilvēks to izklepo. Bet vienā procentā gabaliņš iekļūst dziļāk elpošanas ceļos ar visām tālākejošajām sekām – sākot no nepieciešamības pēc ārsta palīdzības līdz pat nāvei dēļ elpošanās apstāšanās.
Tādēļ – nevajag sist. Pat ja prasa. Daudz vienkāršāk un drošāk ir nomierināt cilvēku un paprasīt viņu pāris reizes lēnām ieelpot un asi izelpot. Izelpas laikā ieteicams nedaudz noliekties uz priekšu – lai mūsu “notekas caurule” no vertikāla stāvokļa nosvērtos horizontāli. Trīs četras šādas ieelpas un izelpas un atklepošana pastiprināsies. Svešķermenis pats izlidos laukā, vienkārši un droši.
Pēc ribalych.ru materiāla
