10 padomi no Misis Latvija 2018 uzvarētājas Sigitas Cīrules: kā iemācīties sevi mīlēt un būt sievietei 0
Rīdziniece Sigita Cīrule (44), piesakoties konkursam “Mrs. Latvija 2018” par sevi rakstīja – ar savu dalību gribu iedrošināt un iedvesmot citas Latvijas sievietes. Sievietei ir tik svarīgi apzināties būt sievietei un dažreiz atļauties būt vienkārši skaistai. Un ierakstīt šo piedzīvojumu savā atmiņu grāmatā.
Un viņa ir! 27.aprīlī Sigita kļuva par konkursa “Mrs. Latvija 2018” uzvarētāju! No 29.maija līdz 3.jūnijam Sigita Latvijas vārdu pārstāvēs arī konkursā “Mrs. Top of the World 2018”.
Sigita ir aktīva, sportiska, sievišķīga rīdziniece un divu meitu – Vendijas Annijas (22) un Bridžetas Esteres mamma (12). Kas ir Sigitas mīlestības, apbrīnas un iedvesmas avoti? Cik svarīgi sievietei ir justies sievišķīgai? Atklāj Sigita!
1. Kustības. Emocijas. Vietas
Mani iedvesmo kustība – būt kustībā un redzēt dažādas vietas. Izjust emocijas. Emocijas ir ļoti svarīgas! Protams, var daudz lasīt un iegūt emocijas, pieredzi, zināšanas arī caur grāmatām. Bet tām ir savs laiks un sava vieta. Latvijā ir pietiekoši daudz garu, tumšu vakaru, kad doties ārā, tumsā negribas, tādās reizēs var sēdēt pie kamīna un lasīt. Bet ja laiks ir labs un es tādu atrodu gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī – izvēlos brīvdienas pavadīt ārā.
Visbiežāk ārpus Rīgas, jo pilsēta ir manas darba dienas. Turklāt ceļojot mēs iegūstam ļoti daudz: jaunas emocijas, pieredzi, iepazīstam sevi un citus. Tā ir liela emocionāla un izglītojoša iespēja – ceļot. Cik vien es varu atļauties – cik ļauj laiks un finanses, es ceļoju. Gan pa Latviju, gan pasauli. Tas patiešām iedvesmo. Iekāpjot lidmašīnā es it kā nokļūstu “šeit un tagad” turnelī un izbaudu to sajūtu, kad nav ne pagātnes, ne nākotnes, ne realitātes, ir tikai šī situācija.
2. Mana pilsēta – Dobele
Jau trešajā paaudzē esmu rīdziniece, bet mana senču zeme, vieta, kur esmu radusies un kur pavadījusi bērnību, ir Dobele. Un tā ir vieta, kas mani noteikti iedvesmo. Man ir tā laime un iespēja vēl aizvien braukt uz mana vecvectēva celtajām mājām, kur staigājuši visi mani priekšteči, kur esmu pavadījusi vasaras bērnībā, un tur arī vasaras pavadīja un pavada manas meitas. Dobele ir skaista pilsēta, kurā es izjūtu savu senču spēku. Tur esot, es iekāpju laika mašīnā un varu atkal atļauties būt maza meitene vai pusaudze, un sajusties tik labi!
3. Latvijas daba
Mani iedvesmo Latvijas daba, mūsu četri gadalaiki un mūsu garā jūras piekraste. Esmu svētīta, ka esmu dzimusi un varu dzīvot tik mierīgā, drošā un skaistā valstī, kurā ir pašiem sava valoda, kultūra un tradīcijas. Lepojos, ka latvieši ir ļoti stipra un sīksta tauta. Mana dzimta nāk arī no Ūziņiem, kur Ūziņu bibliotekā strādā fantastiska Ūziņu vēstures un cilvēku pētniece Gunita Kulmane, kas pētījusi arī Cīruļu dzimtu.
Šie cilvēki bijuši ļoti inteliģenti, stipri un gudri. Piemēram, viens no Cīruļu dzimtas gudrajiem vīriem Kristaps Cīrulis bija mūsu Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa skolotājs un krusttēvs.
4. Cilvēki ap mani
Mani iedvesmo cilvēki, kas ir ap mani. Nezinu, vai tā ir visiem, bet man apkārt ir patiešām tikai labi cilvēki! Pozitīvi, kas vairo visu labo. Man šķiet, ka tāds tādu pievelk. Un tie, kas nevēlas tā dzīvot vai domāt, gluži vienkārši pazūd no mana paziņu un draugu loka. Mums visiem reizēm ir grūtības un situācijas, kad nav viegli.
Dzīvē mēdz būt pārbaudījumi. Bet ir svarīgi, kā uz konkrēto situāciju skatās un kā to risina. Es uzskatu, ka cilvēks ar laiku iegūst tādu seju, kādas domas viņā ir. Un dažreiz to var redzēt, it īpaši sieviešu sejās – ar sakniebtām lūpām, lūpu kaktiņi ar laiku ir tik zemu, ka tur jau vairs neko nevar mainīt… Ja cilvēks smaida, viņam spīd acis,it kā viņam kaut kur iekšā degtu lampiņa! Smaids ir sava veida vakcīna, kas piešķir imunitāti pret negācijām.
5. Latvijas vārds pasaulē
Es lepojos, ka no Latvijas ir nākuši cilvēki, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir zināmi arī pasaulē un nes Latvijas vārdu. Kristīne Opolais – operas soliste, Kristaps Porziņģis – basketbola zvaigzne, Mihails Barišņikovs – baleta zvaigzne, Aļona Ostapenko – tenisiste, Mairis Briedis – bokseris, un daudzi, daudzi citi. Kad biju Amerikā, ar draugiem smējāmies, ja kāds amerikānis nesaprot no kurienes mēs esam, jāsaka, ka no Porziņis country!
6. Dzīvot šo dzīvi nost!
Mani fascinē cilvēki gados, kas ir laimīgi. Viņiem ir mirdzošas acis un laba humora izjūta, un nenovērtējama zināšanu un pieredzes bagāža. Es sapņoju, ka reiz tāda būšu – vecums mani nebiedē! Tā ir pieredze! Es gribētu spēt saglabāt to laimes un cilvēku mīlestības sajūtu sevī. Un ticu, ka to spēšu!
Cilvēki gados ne vienmēr dzīvē ir bijuši laimes lutekļi, zinot vēsturi, kam viņi gājuši cauri – karam, badam, deportācijām, tuvu cilvēku zaudēšanai. Bet neskatoties uz to visu, viņi ir spējuši palikt tieši tik cilvēcīgi, cik viņi ir. Viņi dzīvo šo dzīvi nost!
7. Katra diena ir dāvana
Savu dzīves formulu nevaru izstāstīt un kādam iedot. Manuprāt, cilvēks vai nu grib būt laimīgs un tāds ir vai nu .. nav. Sieviete vai vīrietis, tam pat nav nozīmes. Dzīve paiet tik ļoti ātri. Ar katru dienu mēs jau esam zaudējuši vienu dienu, kura vairs nekad neatnāks un es atsakos nedzīvot, un neizdzīvot katru no tām.
Citas dzīves nevienam no mums vairs nebūs – ir tas, kas ir šobrīd, tāpēc baudiet! Neviens nav jums solījis, ka tieši šī diena būs laimīgākā un labvēlīgākā jūsu dzīvē, tomēr tā ir jūsu diena. Un esiet pateicīgi, ka jums tā ir.
8. Būt mammai!
Manas dzīves divas lielākās, skaistākās, labākās dāvanas ir manas meitas. Vienīgais, kas man šajā dzīvē ir bijis nedaudz žēl, ka man nav vismaz pieci bērni! Bērni ir mūsu turpinājums, visdažādākajās variācijās un to nekas cits šajā pasaulē nevar aizvietot. Šo sajūtu – būt mammai. Arī te nav gatavas formulas.
Man bieži saka, ka kopā ar meitām izskatos kā trešā māsa. Tie, droši vien, ir gēni, par ko man jāsaka paldies maniem vecākiem un tā ir mana attieksme pret dzīvi. Sevis kā sievietes apzināšanās – kā skaistas un seksuālas būtnes, kas sevi nu jau gandrīz pilnīgi ir iemācījusies pieņemt, mīlēt un cienīt. Tomēr tam ir bijis vajadzīgs laiks, tas tā nav bijis vienmēr. Piedalīšanās skaistumkonkursā bija mans maģistra darbs, lai apliecinātu to, ka esmu iemācījusies pieņemt sevi tādu, kāda esmu.
9. Piedalīšanās konkursā
Nekad nebiju pat iedomājusies, ka mani varētu interesēt šādi konkursi. Priekšstats par tiem bija citāds. Bet kad ieraudzīju uzaicinājumu, nezinu, kas mani uzrunāja – vai tas, ka konkursā varēja piedalīties līdz 45 gadu vecumam (augustā svinēšu 45) vai tas, ka, manuprāt, katrs latvietis šogad domā – ko viņš var izdarīt Latvijas simtgadē? Un es nosūtīju pieteikumu! Manī bija pārliecība, ka šis ir īstais brīdis un kaut kas tāds, ko vēlos uzdāvināt pati sev. Un es nekļūdījos. Man ir ļoti laba intuīcija un es dzīvē ļoti daudz ko daru, vadoties pēc savas sirdsbalss. Arī šoreiz tā mani nepievīla!
Pret šo projektu es attiecos nopietni un no sirds. Un izpildīju visus mājas darbus. Uzskatu, ja tu kaut ko dari, tad no sirds. Arī pārējie to redz un novērtē. Uzvara konkursā, pirmkārt, nozīmēja man personīgo uzvaru un es zinu, ka ar savu tēlu ed simbolizēju daudzu mūsu Latvijas sieviešu tipu.
Un jau no sākuma biju pārliecināta, ka Misis Latvija ir jābūt latvietei – pieaugušai sievietei ar dzīves pieredzi un iekšējo pārliecību un harizmu. Komunikablai un cilvēkus mīlošai, daudz ko pašai sasniegušai bet gatavai vēl uz daudz ko. Spītējot latviešu ģēnētiskajam pelēkumam, pieticībai un bailēm uzdrošināties pacelt galvu, jo mums ir par ko!
10. Būt sievietei!
Sievietes dzīves misija, manuprāt, ir būt skaistai – gan ārēji, gan iekšēji. Protams, katra tas ir saprotams dažādi un nav vienas mērauklas pēc kuras vērtēt, piemēram, ārējo skaistumu. Svarīgāk, manuprāt, lai sieviete tāda justos! Īstai sievietei pēc iespējas vairāk būtu jāvairo ap sevi visu skaisto, pozitīvo, jāvelta citiem emocijas un jādavina mīlestību.
Pēc iespējas vairāk jācenšas būt laimīgai pašai un padarīt tādus arī citus. Radīt un iedvesmot (gan dzemdējot bērnus, gan darot darbus, kas paliek aiz viņas). Būt atbildīgai par savas enerģijas vairošanu un dalīties tajā ar apkārtējo pasauli.
