“10 mēnešus pēc operācijas man tieši šo vajadzēja izdzirdēt…” pacienta stāsts, kā viņš soli pa solim zaudējis ticību medicīnas sistēmai
0
Jūsu uzmanībai vēl viens dakterstāsts, ko saņēmām no kāda portāla lasītāja. Mūsu mērķis, to publicējot, nav “tiesāt” kādu konkrētu ārstu vai medicīnas iestādi. Nē! Mūsu mērķis ir kārtējo reizi parādīt, cik daudz nekārtību ir sistēmā un cik neaizsargāts reizēm jūtas cilvēks, kurš nonācis medicīnas iestādē. Lai arī vārdos katrs sakām, ka dzīvība un veselība ir vienas no lielākajām vērtībām, diemžēl darbos ne vienmēr tas tieši tā arī izpaužas.
Jānis šīs nozares karuselim izgājis cauri pēdējo 2 gadu laikā. Viņš ir skumjš un dusmīgs, tāpēc ar savu stāstu padalījies visai detalizēti. Lai cik arī neticams dažbrīd šķiet stāsts, Jānis ir saglabājis visus dokumentus un medicīnas vēsturi, apliecinot, ka viss ir noticis pa īstam.
Turpinājumā stāsts paša Jāņa vārdiem!
2022.gads – sāpes plecā
“2022. gada 1. septembrī no rīta pamodos ar akūtām sāpēm plecā un rokā. Visas iepriekšējās dienas biju pavadījis mierīgā atpūtā, un nekādu fiziski pārmērīgu slodžu nebija. Tādēļ sākumā sāpes ārstēju lokāli – ar pretsāpju zālēm un smērēm. Bet, kad aptuveni 3 nedēļu laikā nejutu nekādas izmaiņas, pierakstījos pie sava ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts, apjautājoties, kas noticis, cik ilgi jau sāp un kā ārstēts, izrakstīja nosūtījumu priekš RTG (rentgena) plecam un ieteica doties pie traumatologa.
Uztaisījis RTG, sagaidīju arī aprakstu, kurā bija norādīta iespējamā problēma. Uzreiz arī veicu pierakstu pie traumatologa, kurš spēja pieņemt visātrāk uz konsultāciju. Konsultācijā traumatologs apskatījās RTG izrakstu un attēlus, uzrakstīja nosūtījumu uz 20 pretsāpju procedūrām — 10 magnēta un 10 ultraskaņas.
Sāpes nepāriet
Visas šīs procedūras es izdarīju, kā ārsts ieteica, bet sāpes joprojām nepārgāja. Nu jau bija pienācis 2023. gada janvāris. Pēc procedūrām veicu atkal pierakstu pie tā paša traumatologa, pie kura devos sākumā. Konsultācijas laikā ārsts man izrakstīja nosūtījumu uz MR (magnēta rezonansi) un teica, ka pēc rezultātu saņemšanas jānāk uz nu jau trešo vizīti pie viņa. MR veicu, un, saņemot aprakstu, tajā jau uzskatāmāk nekā RTG bija aprakstīta problēma un sāpju cēlonis.
Ar šo aprakstu trešo reizi devos pie traumatologa, kurš, to apskatot, uzreiz pateica, ka steidzami ir nepieciešama operācija. Ārsts pateica godīgi, ka pats operāciju neveic, tādēļ izrakstīja pirmsoperācijas izmeklējumu nosūtījumu un pateica, uz kuru medicīnas iestādi man ir jādodas, kur šādas operācijas veic.
Sazinoties ar šo iestādi, man atbildēja, ka pieraksts ir ļoti garš un tuvākais pieraksts ir pieejams tikai augustā (zvanīju aprīlī), bet rekomendēja citu medicīnas iestādi, kur pieraksts varētu būt īsāks un kur arī veic šādas operācijas. Sazinoties ar šo ieteikto medicīnas iestādi, tuvākais pieraksts bija uz maija beigām.
Pierakstu veicu un, sagaidot vizīti, beidzot tiku pie otra traumatologa. Pēc apraksta — augsti kvalificēts speciālists, bet, nedaudz paskrienot uz priekšu stāstam, pēc vizītes man šis iespaids par šo ārstu lika padomāt, vai tā ir taisnība un vai tiešām šim ārstam uzticēšu savu veselību.
Vizītes laikā sāku no sākuma stāstīt, kas noticis, kas darīts. Kad biju aptuveni pusi pateicis, ārsts mani pārtrauca, neļaujot pabeigt līdz galam un uzreiz palūdza novilkt kreklu, lai redzētu roku un plecu. To apskatījis, uzreiz pateica, ka ir iespēja iešpricēt blokādi un mēnesi fizioterapeita uzraudzībā vingrot. Sāpes pāries, bet operāciju nevajadzēs. Es tobrīd apklusu uz mirkli, jo nezināju, ko atbildēt.
Pēc mirkļa apdomāšanās es pārjautāju, kas tad ar pirmā ārsta izsniegto pirmsoperācijas izmeklējumu un MR aprakstu, kur ļoti konkrēti ir uzrakstīts, kur ir sāpju cēlonis (bojājuma/plīsuma pazīmes). Ārsts visai pavirši aprakstu apskatot paskatījās un pateica šādu teikumu: “Es nezinu, kādēļ tur tā ir uzrakstīts!” Un, skatoties man virsū, gaidīja manu atbildi.
Nākamais ārsts
Protams, ka piekritu šai blokādei. Pēc šīs vizītes es teju vai salūzu, jo nespēju saprast, kā ārsts var tikt dēvēts par savas profesijas augsti kvalificētu speciālistu, kurš gadā veic desmitiem, ja ne simtiem operāciju, neizlasa aprakstu, neiedziļinās, bet, to izlasot, pasaka, ka nezina, kādēļ tur tā ir rakstīts.
Šajā brīdī man pilnībā pazuda jebkāda motivācija turpināt jebkādu ārstēšanos, jo arī pēc blokādes man ne dienu sāpes tā arī nepārgāja.
Tā tas viss man turpinājās, līdz mani cilvēks no ģimenes pierunāja aiziet pie nu jau trešā traumatologa, kurš arī veic šāda veida operācijas. Negribīgi, bet jūlija beigās devos pie trešā traumatologa, kurš konsultācijas laikā, izlasot aprakstu, uzreiz pateica, ka bez operācijas sāpes nepāries. Skaidri un saprotami izskaidroja, kas ir jāoperē un cik viss maksās. Uzreiz saku, ka daudz. Bet to nedaudz vēlāk.
Pēc nelielas sarunas, kurā jau gandrīz bijām vienojušies par operācijas datumu, ārsts tomēr pēdējā brīdī izlēma, lai pierakstos pie viņa kolēģa, kurš esot labāks speciālists par viņu pašu un kam pats uzticas vairāk nekā sev. Pie sevis tobrīd nodomāju: “Atkal. Jau nākamais ārsts.”
Pierakstījos un augusta beigās, kad jau gadu biju nodzīvojis ar hroniskām sāpēm, tiku pie ceturtā traumatologa. Izlasījis MR aprakstu, šis ārsts man iedeva nosūtījumu uz triecienviļņa terapiju, ar piebildi – ja sāpes arī tad nepāries, tad bez operācijas nekādi. Triecienviļņa terapiju veicu, bet sāpes joprojām palika.
Atkārtotā vizītē septembra beigās panācām vienošanos par operācijas datumu. To ieplānojām uz decembri, jo vēlējos vēl sakrāt naudu, lai apmaksātu operācijas maksas daļu, ko nesegtu mana veselības polise. Līdz tam bija arī jānodod dažādas analīzes un jāveic vairāki izmeklējumi, un arī anesteziologa konsultācija. Visu šo izdarījis, 3 dienas pirms noliktā operācijas datuma, es saņēmu ziņu, ka operācija tiek pārcelta mēnesi uz priekšu. Tātad visas manas nodotās analīzes nav derīgas un janvārī bija jātaisa jaunas un bija nepieciešama vēl viena anesteziologa konsultācija.
Operācija
Pienāca 2023. gada janvāris, un 3 dienas pirms operācijas man vēl nebija absolūti nekādas informācijas no medicīnas iestādes par to, kas man vēl ir nepieciešams bez aprakstiem un analīzēm. Kā sagatavoties? Ko ņemt līdzi? Nekādas informācijas. Šo visu noskaidroju tikai zvanot, un arī tad es saņēmu visai pārsteigtu attieksmi un izbrīnu par maniem jautājumiem. Sajūta bija, ka man šis bija jāzina pašam jau.
Pienāca operācijas diena, un operācija tika veikta. Nākamajā rītā pēc operācijas saņēmu burtiski tikai virspusējas rekomendācijas, ko un kā drīkstu un kādas zāles jālieto. Informācija bija tikai šāda: gulēt tikai uz muguras veselu mēnesi, roka iekārta pleca slingā uz visu slimošanas laiku (šo iegaumējam) un neko smagāku par 1 kg celt nedrīkstu, slimošana 4-5 mēneši un pēc mēneša sākt vingrināt roku fizioterapeita uzraudzībā. Paldies par uzmanību, un ārsts bija prom. Nepaspēju uzdot nevienu jautājumu. Arī medmāsa, kura ienāca no rīta, jau bija cita, jo iepriekšējā savu dežūru bija beigusi. Tātad, atbildes uz jautājumiem es nesaņēmu.
Visas šīs rekomendācijas ļoti strikti ņēmu vērā, jo ticēju, ka operācija bija veiksmīga, it īpaši, cik jau bija ieguldīts laika un finanšu. Precīzu ciparu vēl nenosaukšu, bet operācija no manas kabatas izmaksāja dažus tūkstošus eiro.
Turpinās ārstēšanās
Pēc mēneša sāku aktīvi apmeklēt fizioterapeitu un roku pakāpeniski vingrināt. Sākumā tas notika 2 reizes nedēļā 2 mēnešus no vietas. Pēc tam visu pārējo gadu devos vingrot reizi nedēļā. Katru šo vizīti es apmaksāju no savas kabatas, jo polise fizioterapeita pakalpojumus vairs nesedza.
Turpinot ārstēšanos, man bija reizi mēnesī jādodas uz atkārtotām konsultācijām pie ārsta, kurš operēja. Kad bija pagājuši 2 mēneši pēc operācijas, ienākot kabinetā, es uzreiz saņēmu visai dusmīgu un nedaudz uzbrūkošu jautājumu, kādēļ man joprojām roka ir iekārta pleca slingā? Es apstulbu un atbildēju, ka pats man lika visu slimošanas laiku tā darīt. Nē, tikai mēnesi, un ka vairs nevajag. Labi, tā bija pēdējā diena, kad slingu lietoju.
Kad bija pagājuši 4 mēneši kopš operācijas. Biju aktīvi apmeklējis fizioterapeitu, burtiski katru dienu vingrinājumus veicu arī mājās, joprojām izjutu diezgan stipras sāpes.
Šo arī attiecīgi pieminēju traumatologam, un ar ģimenes ārsta lūgumu prasīju nosūtījumu uz RTG un MR vai CT (kompjutērtomogrāfiju).
Ārsts uzreiz šo lūgumu noraidīja, pasakot, ka jēga nebūs un ka tur ne aprakstā, ne attēlos nevarēs redzēt un ka bez pildvielas tam nav jēgas.
Kad jau biju slimojis 5 pilnus mēnešus, sāpes joprojām turējās kā līdz operācijai. Ar ģimenes ārstu vienojāmies, ka lūgsim traumatologam aprakstu un dokumentus, lai varu iesniegt tos invaliditātes ekspertīzei. Jo biju jau noskaņojies arī no paša ārsta teiktā, ka beidzoties sestajam slimošanas mēnesim, tiks noslēgta arī slimības lapa, un varēšu atgriezties darbā. Tieši šo dzirdot, es arī jau informēju darbu par dienu, kad atgriezīšos.
Darbā atgriezties nesanāk
Kad pienāca ārsta konsultācija, kurā bija paredzēts noslēgt slimības lapu pavisam, ārsts ļoti dusmīgi uzklausīja manis sacīto, ka ģimenes ārsts lūdz dokumentus un aprakstu invaliditātes ekspertīzei. Tik dusmīgi, ka pateica šādu frāzi: “Nebūs tev dokumentu, bet slimosi visu gadu!” Ļoti neapmierināts parakstīja papīrus un teica, lai dodos uz VDEĀVK iesniegt dokumentus DNL pagarināšanai uz visu gadu. Un uzreiz iedeva nosūtījumu uz MR. Jauki. Pirms 2 mēnešiem teica, ka no MR nebūs jēgas un to nevajag.
Šo visu izdarīju, un slimošana turpinājās. Katru mēnesi devos pie ārsta, bet īsti sāpju cēloni ne reizi man nemeklēja. Augustā man šis ārsts ieteica doties pie neirologa un konkrēta vertebrologa, jo ieminējos, ka man arī regulāri sāp galva.
Neirologs izsniedza nosūtījumu uz sprandas MR un lūdza nākt uz atkārtotu vizīti pēc vertebrologa konsultācijas. Izmeklējumu veicu, un augusta beigās devos pie konkrētā vertebrologa, kurš savā specialitātē skaitās augsti kvalificēts speciālists. Konsultācijā, uzklausījis manis sacīto, lūdza pacelt roku uz sānu, uzspieda stipri uz atslēgas kaula, paprasīja, vai sāp. Atbildēju, ka jā!
Uzreiz sekoja jautājums, vai sāp otrs plecs, atbildēju, ka nē. Uzreiz ieteica atkal veikt blokādi sprandā un vingrināt sprandu. Jo izmaiņas sprandā ir, bet esmu jauns. Jaunam operāciju nevajag. Blokādi veicu, vingrojumus arī kā rekomendēja, bet izmaiņas neizjutu absolūti nekādas. Arī atkārtotā konsultācijā pie neirologa saņēmu šīs pašas norādes, un atbilde bija līdzīga — ka izmaiņas esot, bet nevajag operēt. Varu padzert pretsāpju zāles galvassāpēm.
Nākamajā konsultācijā pie ārsta, kurš operēja, viņš ieteica doties pie nu jau piektā traumatologa, kurš esot vēl labāks par viņu pašu. Labi, pierakstījos un devos uz konsultāciju.
Jau piektais traumatologs
Šis ārsts uzklausīja visu, kas ir darīts līdz viņa vizītei, un piedāvāja atkal blokādes plecam. Šajā mirklī atteicos, jo ticība blokādei man šajā brīdī jau bija zudusi. Pēc mēneša atgriezos, jo tomēr šīs blokādes veicu, bet atkal izmaiņas nejutu. Šis ārsts tikai izskaidroja savu redzējumu un domas, kas varētu būt pie vainas, bet lika doties atpakaļ konsultēties pie ārsta, kurš mani operēja.
Tā arī darīju, un pēdējos mēnešus, ejot uz konsultācijām pie ārsta, kurš operēja, burtiski katru mēnesi dzirdēju citu diagnozi sāpju cēlonim un katru reizi, ko tur var darīt.
Pirmspēdējā vizītē ārsts beidzot izdomāja vēlreiz atvērt vasarā veiktā MR izmeklējumu un aprakstu. Ilgi to pētot, beidzot ieminējās, ka atceras operāciju. Ka ir redzējis vēl vienu problēmu, bet esot izlēmis to neoperēt, jo domājis, ka tam neesot jēgas un ka tas nākotnē netraucēs. Lieliski!
10 mēnešus pēc operācijas man tieši šo vajadzēja izdzirdēt, ka pirmās operācijas laikā neizdarītas lietas dēļ man tagad vajadzēs otru operāciju, lai atbrīvotos no sāpēm.
Tad pienāca 2024. gada decembris, kad slimojis pēc operācijas biju jau 11 mēnešus, un ar ģimenes ārsta lūgumu, ārsta priekšā noliku dokumentus invaliditātes ekspertīzei. Ārsts šo dokumentu aizpildīja ļoti negribīgi un ļoti pavirši. Atļāva arī atgriezties darbā un sniedza rekomendācijas turpmākai ārstēšanai. Visu šo gadu es aktīvi katru nedēļu devos arī uz fizioterapiju. Mājās rokai vingrinājumus atbildīgi veicu katru dienu, par ko es saņēmu uzslavas no fizioterapeita, jo rezultāts bija redzams.
Secinājumi?
Visu apkopojot, rezumējums ir šāds: es vairāk nekā gadu mētājos no viena ārsta pie otra. Veicu vairākus izmeklējumus, procedūras, konsultācijas. Dzirdēju dažādus viedokļus, līdz nokļuvu uz operācijas galda. Pēc operācijas ar DNL slimoju precīzi veselu gadu. Šī gada laikā es fizioterapeitu apmeklēju tieši 52 reizes. Pie traumatologa, kurš operēja, biju kopā 15 reizes. Kopā apmeklēju 5 traumatologus. Desmitiem procedūru. Un kopumā iztērētā summa par šo (ieskaitot daļu, ko sedza veselības apdrošināšana), šajā laikā no dienas, kad plecs sāka sāpēt, līdz šodienai ir teju 10 000 eiro.
No šīs summas, no savas kabatas es diemžēl esmu sedzis lielāko daļu. Pagājušajā gadā vien, ieskaitot savu operācijas samaksas daļu, iztērēju 5000 eiro pleca ārstēšanai, jeb faktiski – par neko. Viss laiks, darbs, finanses, visas konsultācijas, izmeklējumi, bet rezultāts ir tāds, ka joprojām jūtu sāpes plecā, sprandā un joprojām cīnos ar regulārām galvas sāpēm. Šeit es piebilstu, ka iesniedzu dokumentus arī VDEĀVK invaliditātei, bet saņēmu atteikumu. Jo ārsta apraksts bija nepietiekams, lai saņemtu pozitīvu atzinumu.
Man ir salīdzinoši smags un intensīvs fizisks darbs, bet sāpes traucē to veikt produktīvi. Toties VDEĀVK komisija uzskata pretēji, ka viss, kas darīts līdz un pēc operācijas, nav pietiekami, lai noteiktu invaliditāti.
Rezultātā vienkārši nekas nav mainījies. Turpinu ikdienā samierināties ar sāpēm. Un galu galā – kā lai uzticas šādai ārstēšanai? Ka ārsti nelasa aprakstu! Neieklausās pacientā? Neveic vai atsakās veikt operāciju, pat ja redz problēmu? Vēlos šo saprast, jo medicīnas sistēmai uzticību esmu dēļ šī visa zaudējis.”
No sirds vēlam Jānim atgūt veselību!
Varbūt arī Tev ir kāds stāsts, ar kuru vēlies dalīties? Raksti uz [email protected]!
