1. Negaidu vīriešu zvanus vai īsziņas. Es vai nu rakstu pati, vai izdzēšu to cilvēku kontaktus, kas neatrod laiku īsai atbildei “atvaino, šodien esmu aizņemts, atzvanīšu, kad atbrīvošos.” 3
2. Neeju uz satikšanos, ja vieta un laiks man nav ērti. Lai tikšanās sagādātu prieku, tai jābūt ērtai abiem. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne ērtībām, tātad būtībā arī pati sieviete viņu īpaši neinteresē. Un tāds vīrietis man nav vajadzīgs.
3. Nepiedodu dāvanu trūkumu manā dzimšanas dienā un citos nozīmīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu sievietei, kura viņiem ir svarīga, tas ir, man. Finansiāli skopi cilvēki parasti ir skopi arī visā pārējā. Nevērība pret cilvēkam svarīgiem datumiem ir nevērība pret cilvēku kopumā. Tos, kurus mēs mīlam, gribas lutināt un iepriecināt. Viss, kas svarīgs viņam, kļūst svarīgs arī mums. Ja nav svarīgi, ja žēl vai aizmirsi – vari aizmirst arī manu numuru.
4. Nemeklēju attaisnojumus vīrieša nenodrošinātībai un neveiksmīgumam. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet “paradīze būdiņā” tiešām nav stāsts par nobriedušu sievieti. Savas būdiņas mēs pieredzējām gan 20, gan 30 gados, bet 40 gadu vecumā mums jau ir sava komfortabla dzīve un nekam citam nav attaisnojuma.
5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es nezāģēju vīrieti no rīta līdz vakaram. Bet ir lietas, par kurām otrs cilvēks vienkārši nevar uzminēt. Ja man nepatīk braukt ātri, man no ātruma ir bail, es neklusēju un sajūsmā nespiedzu, ja viņš traucas ar 120 kilometriem stundā. Tāpat es aizkaitināti nepukstu “kā tu brauc, kur tā jāskrien”, es mierīgi pasaki “lūdzu, nebrauc tik ātri, esmu nervoza un man bail.”
