Kāpēc esmu bambuss un 10 lietas, kuras nedarīt vīrieša dēļ. Četrdesmitgadīgas sievietes atziņas 3
Klasiskajā literatūrā mīlestību bieži vien attēlo kā upurēšanos. Sākot ar “Romeo un Džuljetu”, beidzot ar “Meistaru un Margaritu – iemīlējušies ir gatavi pārciest dažādas mocības un piekāpšanos viens otra labā, neilgi paliek kopā, pēc tam izšķiras vai vispār nomirst. Mīlestība nedodas rokā viegli, tās dēļ nākas ciest un panest sāpes.
Iespējams, jaunībā esam lasījuši daudz grāmatu par smagu, upurus pieprasošu mīlestību, tāpēc daudzām sievietēm mīlestība tieši tāda arī ir, pilna drāmu, asaru un piedošanu. Radās sajūta, ka bez ciešanām tā vispār nav nekāda mīlestība, bet vien tādas nenopietnas aizraušanās. Par laimi, mēs nobriestam, bet varbūt vienkārši izaugam vai nogurstam no ciešanām. Tad mīlestība kļūst par klusu prieku. Un nekādas upurēšanās.
Ja tev ir 40 gadu, reizēm gribas būt ciniskai. Var teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai, mūžīgajai laimei. Ar vīriešiem esmu taisna kā bambuss – bez šaubīšanās saku, kas man patīk, kas ne, ko es vēlos. Tāpat pie velna pasūtu bez šaubīšanās. Periodiski pārbaudu sevi, vai tiešām mana sirds kļuvusi akmens cieta, bet dvēsele sarāvusies? Agrāk taču es varēju stundām gaidīt vienu īsziņu, braucu kaut kur uz pasaules malu, ja vien viņš paaicināja, nedomājot pirku dārgas dāvanas, lai tikai viņam būtu patīkami, brokastīs un vakariņās gatavoju mīļotā vīrieša iecienītākos ēdienus, apniku draudzenēm ar jautājumiem “viņš teica tā, ko gan tas varētu nozīmēt?”
Loģiski, ar “viņš” domāju dažādus vīriešus: kādu mīlēju, ar kādu dzīvoju, kādā biju vienkārši iemīlējusies, ar kādu aizrāvusies bez abpusējām jūtām. Bet jūtas, kuras izraisīja vīrieša tēls, vija līdzīgas – katru reizi biju uz daudz ko gatava mīlestības dēļ. Ja tagad šī gatavība pārgājusi, vai tas nozīmē, ka tā pat ir ar spēju mīlēt?
Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 18-25 gados vēl esam zaļo un negatavi “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk, kur ir tavas robežas un kas tu vispār esi, neizmēģinot dažādas lietas? Tāpēc jaunībā esam gatavi mesties jebkuros eksperimentos – ar ārieni, profesiju, seksu, mīlestību.
Pēc 25 gadu vecuma jau parādījusies kāda forma – iegūta izglītība, profesionālā pieredze, uzsisti zilumi ar seksu un mīlestību. Mēs vairs neesam tik nevaldāmi kāri pēc eksperimentiem, vairāk apzināmies savus mērķus. Daudzi jau apprecējušies, piedzimuši bērni. Vai sāk veidot nopietnas attiecības ar ģimeni un bērniem perspektīvā. Mēs jau kaut ko saprotam par dzīvi, bet vēl arvien ļoti maz ko zinām paši par sevi. Jaucam savas vēlmes ar sabiedrības gribu. Mīlestību uztveram kā upurēšanos. Mums šķiet, ka vīrietim vajag izdabāt, citādi viņš apvainosies un aizies.
Briedums manā izpratnē ir vecums, kad sieviete patiesi satiekas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības, dzīves “kāda labā” mēs sākam dzīvot sev un sevis dēļ. Tas nenozīmē, ka mums neviens nav vajadzīgs. Mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas, pašpietiekamas vientuļnieces? Nē. Mēs tāpat kā 20 gados gribam mīlestību, siltumu, attiecības. Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās tas viss ir abpusēji. Vīrietis vai nu grib visu to pašu, vai neuzkavējas mūsu dzīvē. Kā teica Omārs Haijams “man nav vajadzīgs tas, kuram neesmu vajadzīgs es.”
Tāpēc es vairs nedaru šīs desmit lietas, kuras vari lasīt nākamajā lapā!
