10% latgaliešu valodai – maz vai daudz? 0
Izlasīju “Latvijas Avīzes” interneta mājaslapā Andas Buševicas rakstu “Izcelt viena Latvijas novada valodas īpatnības – tā nav valstiska domāšana” (drukātajā versijā raksta nosaukums ir “10%?”).
Ir jauki, ka Latvijas sabiedriskajos medijos arvien biežāk notiek diskusijas par latgaliešu valodu, tās statusu sabiedrībā un masu mediju vidē. Gribu atgādināt, ka jautājums par latgaliešu valodas juridisko statusu pirmoreiz atklātāk tika iztirzāts un izskaidrots respektablajā žurnālā “Jurista Vārds” (nr. 43 no 25.10.2011.) pēc Saeimas deputāta Jura Viļuma zvēresta, kurš pirmoreiz tika nolasīts latgaliski jau 2011. gadā.
Cik zinu, tad A. Buševica strādā Latvijas Radio 1 un veido dažādu ziņu raidījumus – tātad ir ļoti zinošs un informēts radio darbinieks. No LTV1 raidījuma “Mana Latvijas vēsture” uzzināju, ka A. Buševica ir arī LR 1918. gada 18. novembra Proklamēšanas akta dalībnieka Anša Buševica mazmazmeita.
Arī es esmu pietiekoši zinoša persona par šiem notikumiem, jo mana labākā drauga vecvectēva brālis Staņislavs Kambala arī piedalījās šajā pasākumā kā vienīgais (!) pārstāvis no Latgales.
Patlaban ir pietiekoši daudz publiski pieejamu materiālu arī par citu notikumu pirms 101 gada – par 1917.gada Latgales kongresu. Jāatzīst, ka A. Buševicas skartā tēma par latgaliešu valodas pielietojumu mūsdienās attiecas uz visu Latviju, jo šajā laika periodā ir notikusi tik liela latgaliešu migrācija uz Kurzemi, Vidzemi un Zemgali, ka tur viena otrā pagastā nu dzīvo vairāk latgaliešu, nekā dažā labā Latgales pagastā…
Domāju, ka tagad, 101 gadu pēc šī Latvijai tik svarīgā notikuma, un vienu gadu pēc 4. pasaules latgaliešu saieta (Latgales simtgades kongresa), ikviens Latvijā zina, ka bez Latgales un latgaliešiem nekāda Latvijas Republika mūsdienu robežās toreiz netiktu izveidota.
Un, cik šobrīd zināms, no Latvijas un ārvalstu arhīvos jaunatklātiem un varbūt tīši piemirstiem materiāliem, tad pirms 100 gadiem pasaules vadošās lielvalstis ļoti apšaubīja Latvijas valsts pastāvēšanas iespējas tieši latviešu sarkano strēlnieku un stiprās boļševiku ietekmes dēļ plašās ļaužu masās, tā ka pastāvēja varianti mūsdienu Latvijas teritoriju (ar vai bez Latgales) sadalīt starp topošajām Igaunijas un Lietuvas Republikām.
Pie tam, uz Latgales teritoriju tīkoja ne tikai Krievija, Vācija, bet arī Polija un Lietuva. Un tikai 1917. gada abu Latgales kongresu lēmumi bija leģitīms pamats Latvijas valsts izveidošanai mūsdienu robežās.
Šobrīd neviens vairs neapstrīd vēsturiskā Latgales kongresa lēmuma par vienas kopīgas valsts izveidošanu kopā ar Vidzemi un Kurzemi nozīmīgumu.
Taču kādus lēmumus vēl pieņēma Latgales kongress – par tiem vēsturnieku un sabiedrisku darbinieku (ne latgaliešu jeb čyuļu) interese nez kāpēc ir mazāka un daudzi tos joprojām mēģina traktēt pēc saviem ieskatiem.
Citēšu Latgales kongresa Rezolūcijas 2.punktu (neoficiālais tulkojums no krievu valodas uz Vitebskas latviešu/latgaliešu valodu): “Mes, Latgolys latvīši, kūpā apsavīnuodami ar Kūrzemis un Vydzemis latvīšim, paturēsim sovu pašvaļdeibu, pylnu pošnūteikšonys tīseibu volūdys, ticeibys, bazneicys, školu un saimesteibys, kai ari zemis vaicuojumā, bazneicys dareišonuos pīvīnojūt pi Latgolys Kūrzemis un Vydzemis katuoļus.”
Šis punkts viennozīmīgi nosaka, ka latgaliešiem ir tiesības uz savas valodas saglabāšanu. Un to līdz Latvijas valsts dibināšanai nenoliedza nedz toreizējie Vidzemes, nedz Kurzemes, nedz Rīgas latviešu kongresi.
Tālāko notikumu attīstību mēs zinām – gan Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes, gan Tautas Padomes lēmumi par latgaliešu valodas tiesībām un garantijām LR Satversmes sapulcē tika ignorēti, kas atraisīja rokas ceļam uz latgaliešu valodas pakāpenisku iznīcināšanu gan no Rīgas ierēdņu puses, gan no diktatora K. Ulmaņa politiķu puses, bet pēdējo punktu latgaliešu rakstu valodas aizliegumam pielika Padomju Latvijas komunisti.
Un interesanti – ka atjaunotajā Latvijas Republikā, par kuru cīnījās visi latgalieši, neviens no šiem aizliedzējiem un viņu pēctečiem nav līdz šim atvainojies latgaliešiem par šiem pāridarījumiem un nav pacenties atjaunot latgaliešu valodas tiesības.
Taču neiedziļināšos diskursā par latgaliešu valodu/dialektu un citiem Latvijas dialektiem, jo latgaliešu valodas statuss zināmā mērā jau labu laiku nostiprināts Valsts valodas likuma 3.panta ceturtajā daļā. Diemžēl, vairāk kā desmit gadus neviena ministrija vai cita valsts institūcija neatbild par šā panta tiesiskas normas īstenošanu dzīvē.
Latgaliešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība nav iespējama bez tās mācīšanas skolās un pielietošanas ikdienas dzīvē.
Patlaban aktuālais jautājums ir latgaliešu valodas pielietojums sabiedriskajos masu medijos ne tikai Latgalē (kuru tikpat kā tur nav), bet arī visā Latvijā!
Jo nu, 100 gadus pēc Latvijas valsts dibināšanas, latgalieši dzīvo visur Latvijā, kā arī plašajā pasaulē.
Tikai savādi gan sanāk – pēc 2011.gada tautas skaitīšanas datiem latgaliski runā vismaz 9% Latvijas iedzīvotāju, bet masu medijos latgaliešu valoda dzirdama un lasāma tikai 0,54%. Kā to saprast? Valsts izpildvaras tiesiskais nihilisms vai masu mediju ignorance?
Kāpēc Saeima ir spējusi pieņemt valsts valodas likumu ar attiecīgu norādi uz latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstību, bet desmit gadu laikā tā arī nav spējusi nodrošināt attiecīgu finansējuma piešķirsanu no valsts budžeta, atstājot problēmas risināšanu uz latgaliešu valodas entuziastu pleciem atsevišķos projektos?
Vai 10% latgaliskā satura sabiedriskajos medijos ir par daudz? BET VARBŪT PAR MAZ? Jo kā lai nostiprina valodu pēc 50 gadu pēdējā padomju varas latgaliešu drukas aizlieguma un joprojām dzīvās latgaliskuma “fobijas”?
Vēl maz bija cara laika drukas 40 gadu aizlieguma, kas latgaliešus atsvieda atpakaļ lasītprasmē, salīdzinot ar pārējiem novadiem?
Šķiet, ka tagad ir jānotiek tieši otrādākam procesam – latgaliešu valodai masu medijos jādod vēl lielāku procentuālo normu, lai latgalieši atgūtu tiem gan svešas, gan “savējās” varas atņemtās tiesības uz dzimto valodu!
Ja runājam skaitļu valodā, tad cik latgaliešu bija pirms 100 gadiem, kad tie kopā ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem veidoja valsti? Atgādināšu, ka agrāk latgaliešu valodas lietotāju skaits ir bijis krietni lielāks nekā šodien. To samazināšanās tendenci ir radījusi arī apzināta līdzšinēja valsts politika latgaliešu valodas jautājumā.
Tātad – uz LR Satversmes Sapulces sasaukšanas dienu tautas skaitīšana, protams, nenotika, taču deputātu skaits tika noteikts proporcionāli iedzīvotāju skaitam iepriekšējās, vēl cara laiku, 1897. gada tautas skaitīšanas datiem. No 150 deputātiem 39 vietas jeb 26% tika piešķirti Latgalei. Arī 1. Saeimas vēlēšanās Latgalei tika piešķirtas 25 vietas.
Jā, varētu atsaukties uz to, ka Latgalē bija krietni vairāk cittautiešu, kuru skaitu droši vien varētu kompensēt ar lielo latgaliešu bērnu skaitu (8-10 ģimenē pret 1–3 ārpus Latgales).
Tātad 100 gados latgaliešu valodas lietotāju skaits ir samazinājies no 25% līdz 9-10%. Sīksti gan ir latgalieši, ka bez savas valodas rakstiskā vārda brīvības pēc 1934. gada ir to noturējuši un vēl runā. Diemžēl, runātāju skaits arvien samazinās, sevišķi jaunās latgaliešu paaudzes vidū. Vai šis faktors nav lielākais drauds latviskās Latvijas saglabāšanai Latgalē un tieši Krievijas pierobežā, t. i., pie ES ārējās robežas?
Gribētos atgādināt, ka latgaliešu valodas jautājums pēc būtības ir politisks jautājums.
Latvijas Republika pirms 100 gadiem tika dibināta uz divu vienlīdzīgu (!) latviešu rakstu valodu bāzes, kur abām šīm valodām paralēli bija apmēram 300 gadu vecas tradīcijas. Lai arī vienas valodas lietotāju skaits bija krietni lielāks, šis fakts nedeva nekādas priekšrocības tai pār otru.
Atsaucoties uz A. Buševicas teikto, diez vai var piekrist tam, ka latgaliešu valodas lietošana ir viena novada izcelšana – jo latgalieši tagad dzīvo un runā visā Latvijā. Un, ja nebūtu dažādu stereotipu un fobiju, tad runātāju būtu krietni vairāk…
Otrkārt, latgaliešu valoda nav nekāds dialekts, bet gan valoda, kā to nosaka likums. Un treškārt – varbūt paralēli filmai “Dvēseļu putenis” bija jāiedod nauda arī filmai par latgaliešu 15 gadu ilgajām cīņām par savu valodu, kultūru, identitāti, kas rezumējās 1917. gada Latgales kongresā. Arī par pašu latgaliešu kongresu.
Bez latgaliešu kongresa, tāpat kā bez latviešu strēlniekiem, iespējams, nebūtu bijis tādas Latvijas valsts.
Tāpat bez abām latviešu rakstu valodām, bez kurām mēs varbūt būtu runājuši vācu, poļu vai krievu valodā… Un varbūt nebūtu bijis Latvijas Republikas, bet, iespējams, mēs dzīvotu Baltijas hercogistē, kura 1918. gada 5. novembrī tika proklamēta Rīgā.
Nobeigumā – piešķirot vismaz 10% raidlaika latgaliešu valodā, beidzot arī parādīsies nopietni raidījumi latgaliski gan par kultūru, gan mākslu, gan sportu, gan ikdienas sabiedrisko dzīvi un politiku, utt. Jo ar esošo finansējumu pietiek tikai raidījumiem par māla podiem, Latgales ezeriem, latgaliešu dziesmām un dejām, kulināriju, šmakovku…
Cik pārzinu, tad nu jau ir izaugusi lieliska jaunā paaudze, kas prastu radīt interesantus un kvalitatīvus raidījumus latgaliski. Latgale, tās vēsture, dažādās kultūras un tradīcijas, latgaliešu valoda – tā joprojām ir Terra Incognita visai Latvijas sabiedrībai. Mums visiem, arī latgaliešiem, joprojām ir paviršas un nepilnīgas zināšanas par Latgali, tās vēsturi un pašiem latgaliešiem.
Izcilais latgaliešu tiesību aizstāvis un valtsvīrs Francis Trasuns savulaik Saeimā ir teicis viedus vārdus: “Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne!
Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim.
Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.”
(P.S. Šie vārdi ir teikti līdz 1934. gadam, pēc kura parādījās apzīmējums latviešu valoda un latgaliskā izloksne, kas faktiski pazemināja latgaliešu valodas statusu…)
Pēc 100 gadiem ir sanācis tā, ka latgalieši lieliski apguvuši “baltiešu izloksni”, bet baltieši lielākoties ne tikai neprot, bet arī bieži vien pat nesaprot latgaliski teikto…. Tātad, kā teica F. Trasuns, “nezin otru tautas daļu”. Kā tā var būt?
Tāpēc aicinu visus – apgūstiet latgaliešu valodu, ļaujiet tai atplaukt masu medijos visā tās krāšņumā (daudziem, arī latgaliešiem, derētu palasīt pirmskara Latvijas laikrakstus latgaliski…). Es labprāt katras dienas vakarā LTV “Panorāmā” vismaz 5 minūtes paklausītos ziņas latgaliski. Arī A. Buševicas izpildījumā.
* Autors ir novadpētnieks, politiķis no Trešās atmodas laikiem
