10 frāzes, kuras nevajadzētu sacīt smagi slimam cilvēkam 0
Ja cilvēks ilgstoši slimo un atveseļošanās iespējas līdzinās nullei vai ir ļoti mazas, viņš kļūst ārkārtīgi neaizsargāts un viegli ievainojams. Tādā situācijā viņu var sāpināt pat pirmajā acu uzmetienā visnevainīgākā frāze. Kā komunicēt ar slimnieku un ko noteikti nevajadzētu teikt, aif.rupa stāstīja psiholoģe Anetta Orlova.
1. Mēs sakām: “Kā tev iet?”
Izsakot šo vienkāršo frāzi, sarunas biedra acīs tu kļūsti par bezjūtīgu būtni, jo viņam jau visu laiku neklājas pārāk labi. Viņam vajadzīga izpratne un atbalsts, bet tavs “kā tev klājas?” rada milzīgu plaisu komunikācijā, un tu vari aizmirst par turpmāko normālo dialogu.
2. Mēs sakām: “Viss būs labi”
Protams, šos vārdus var uztvert dažādi. Ja būsi pacietīgs, interesēsies par slimnieka stāvokli, apspriedīsi grūtības, iespējamos riskus un kā starp citu bildīsi “viss būs kārtībā”, frāze tiks uztverta kā atbalsts. Taču nelieto to kā lakonisku atbildi uz pacienta sūdzībām. Tā tu liec saprast, ka neesi noskaņots runāt par viņu un viņa problēmām.
3. Mēs sakām: “Tu tiksi galā. Cīnies! Nepadodies!”
Cilvēkam, kurš ir smagi slims, tas izklausās kā vecāku pavēle bērnam būt stipram un neraudāt. Jau tā sarežģītajā situācijā tavs padoms viņam rada papildu emocionālu slogu.
Alternatīva varētu būt: “Es redzu, kā tu cīnies, un atcerējos, kā tu toreiz tiki galā ar…”. Un tad atgādini cilvēkam viņa personīgo veiksmīgo grūtību pārvarēšanas pieredzi. Šis paņēmiens viņam patiešām palīdzēs apzināties savus iekšējos resursus.
4. Mēs sakām: “Tu atkal jūties slikti, es jau baidos nākt tev klāt”
Ar šiem vārdiem tu liec slimniekam justies vainīgam. Tas pasliktina viņa jau tā slikto stāvokli.
Patiesībā šai frāzei ir daudz analogu, un tām visām ir tieši tāda pati destruktīva iedarbība: “Nu cik tad var”, “Ja esi slims, tad guli un pacieties”, “Kā es esmu no tā noguris” utt.
5. Mēs sakām: “Vai jūties labāk?”
Bīstama frāze, it īpaši, ja to lieto bieži. Smagi slims pacients parasti nevar iepriecināt tevi ar optimistisku atbildi. Beigu beigās viņš jūtas vainīgs par to, ka neattaisnoja neviena cerības.
Labāk izmanto variantus: “Es redzu, ka tev ir grūti. Mēģināsim tikt ar to galā”vai“Es redzu, cik tev ir grūti, un ļoti vēlos, lai tev kļūtu vieglāk.”
6. Mēs sakām: “Ja tev vajadzīga palīdzība, tikai pasaki”
Negaidi, kad tev ko palūgs. Šādās situācijās vienmēr nepieciešama palīdzība. Īpašisvarīga ir personiska uzmanība, atklāta saruna un kaut nelielas, bet reālas darbības: sākot no banālā jautājuma “ko tev garšīgu atnest, kā es varētu tevi mazliet iepriecināt?” līdz palīdzībai rūpējoties par mājdzīvnieku.
7. Mēs sakām: “Tev vienkārši jāmaina ārstēšanas shēma, jāatrod cits ārsts, jāuzlabo garastāvoklis, un viss pāries, tev kļūs labāk”
Protams, šādus vārdus tuvinieki bieži saka tāpēc, ka viņiem pašiem ir sāpīgi saprast, ka slimība neatkāpjas. Viņi arī cieš, viņi vēlas atgūt kontroli pār to, kas notiek ģimenē vai ar tuvinieku. Tomēr patiesībā tavi ieteikumi, visticamāk, nepalīdzēs, it īpaši, ja cilvēka stāvoklis ar katru dienu pasliktinās. Turklāt tā runājot ir lielas iespējas zaudēt kontaktu ar pacientu.
8. Mēs sakām: “Ak, šī nepavisam nav smaga operācija”
Tu bez ceremonijām noniecini otra cilvēka problēmu. Atceries, ka jebkura operācija vienmēr satrauc. Tikai tev šķiet, ka noņemt krūti ir “vieglāk par vieglu” un viss sadzīs nedēļas laikā.
Izmanto citu variantu: “Jā, šī nav viegla procedūra, tev tagad ir grūti izlemt, taču jāvirzās uz priekšu, tas ir liels solis ceļā uz atveseļošanos.”
9. Mēs sakām: “Ja es būtu tavā vietā”
Atceries, ka tu (sev par lielu laimi) neesi pacienta vietā, un tāpēc viņam tavi vārdi izklausās kā ņirgāšanās. Šāds formulējums var izraisīt dusmas, sāpes, niknumu un vienkārši nevēlēšanos turpināt sarunu. Tādām pašām “ģeniālajām” frāzēm pieskaitāma – “es tevi lieliski saprotu”. Ja esi vesels, nekad nesapratīsi smagi slimu cilvēku!
10. Mēs sakām: “Vakar mēs tik jauki pasvinējām, žēl, ka tu nebiji kopā ar mums”
Smagi slima cilvēka klātbūtnē nevajadzētu stāstīt par izklaides pasākumiem vai grandiozajiem nākotnes plāniem. Tā tu uzsver viņa briesmīgo stāvokli.
Patiesībā dažreiz pietiks tikai ar to, ka godīgi atzīsies slimniekam: “Es gribu pasēdēt pie tevis, esmu noilgojusies vai pat “es tagad nezinu, ko teikt…”. Tas visiem sarunas dalībniekiem ļauj būt pašiem un palielina veiksmīgas, atklātas, uzticēšanās pilnas sarunas iespējas.
