10 brīnišķīgas lietas, ko sievietes pārstāj darīt pēc 40 gadu vecuma 0
Gribētos apgalvot, ka es vienmēr esmu bijusi tik pašpārliecināta – zinājusi, kā uzvesties dažādās situācijās, ko runāt un kā izturēties. Bet nē. Līdz 35 gadu vecumam esmu bijusi kompleksu mākta, dzīvoju pēc “tā vajag” un “tā nebūs smuki” nerakstītajiem likumiem. Bet es nebiju pati.
Kāda daļa no tā visa stiepās līdzi kā gumija jau kopš bērnības. No vienas puses, vecāki mūs audzina pēc labākās sirdsapziņas, no otras – pakļauj mūs dažādiem nevajadzīgiem sabiedrības uzskatiem. Un tas traucē mums ieraudzīt un piepildīt savus īstos sapņus un pat reizēm – iepazīt sevi pašu.
Kad man palika 40, es sāku saprast, ka ir pēdējais laiks būt man pašai un vienīgā iespēja ielēkt vilcienā, lai dzīvotu pēc principa “ko vēlos es” un kāpēc daru to, par ko esmu pārliecināta, ka man tas ir vislabākais un tā es jūtos vislabāk!
Esmu pārstājusi domāt, ka sekss, ķermenis un fizioloģija ir kaut kas, no kā būtu jākaunas vai par to jāklusē. Kā arī esmu pārstājusi ticēt mītam, ka sekss ir veids, kā kontrolēt vīriešus. Man ir mans ķermenis, jā, tas nav ideāls, jā, man ir celulīts un krunciņas. Tāpat man ir arī menstruācijas, pumpas un gadās, ka uzpūšas vēders. Bet, ja vīrietis krīt panikā, kad palūdzu viņam veikalā nopirkt tamponus, man šķiet, ar viņu kaut kas nav kārtībā. Es vēlos seksu un zinu, ko vēlos seksā. Un ja vīrietis mani “nedzird” – mūsu ceļi šķiras. Un nekādi “viņš ir labs cilvēks” neeksistē.
Es esmu pārstājusi uzturēt kontaktus ar cilvēkiem “varbūt kādreiz noderēs”, “neērti atteikt”, “labs cilvēks, negribas darīt pāri”. Man apkārt ir daudz jauku cilvēku. Tāpat es esmu atvērta jauniem kontaktiem. Taču, ja saskarsme ar kādu indivīdu mani sāk apgrūtināt, es to pārtraucu. Tango deja ir domāta diviem dejotājiem. Es par to vairs neuztraucos.
Es esmu pārstājusi dzīvot sirdsapziņas pārmetumos par to, ko daru un kā daru. Nepārdzīvoju vairs par to, ko kāds no manis sagaida. Ja es nevēlos atbildēt uz telefona zvanu 23:00 vakarā, es neatbildu. Un nemokos sirdsapziņas pārmetumos. Ja man nav bijusi taisnība, es esmu gatava atvainoties, bet neesmu gatava būt “vainīga” tikai tāpēc, ka mans viedoklis nesakrīt ar kāda cita viedokli.
Ja man nav iespējas atbildēt uz kāda lūgumu, es atsaku. Paskaidroju, kāpēc. Ja otrs cilvēks no manis gaida mūžīgo “jā”, man par to nav jāuztraucas.
Esmu pārstājusi “gaidīt”. Un izdarīt no tā kaut kādus secinājumus. Es cenšos neizdarīt pārsteidzīgus lēmumus. Cenšos pieņemt notikumus tādus, kādi tie ir. Pat fatālas situācijas var notikt dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc es dodu otru iespēju sev un arī citiem cilvēkiem.
Es esmu pārstājusi būt kautrīga tādos jautājumos, kas attiecas uz solījumiem vai naudu. Ja man kāds ir parādā naudu, es to viņam atgādinu. Ja man kāds kaut ko ir solījis, es to atgādinu. Es pret šiem jautājumiem izturos tāpat kā pret tiem attiecos pati – ja reiz aizņēmos, jāatdod, ja reiz apsolīju – jāizdara. Bet, ja otram cilvēkam ir mainījušies apstākļi, man ir tiesības to zināt.
Es esmu pārstājusi kautrēties no naudas. Un no tā, cik tā man ir svarīga. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kur nauda ir kā caurlaide. Mēs visi veltām daudz pūles tam, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk. Man šķiet, ka mūsdienās daudziem cilvēkiem ir dubultā morāle. Viņi uzsver morālās vērtības un noraida materiālās, bet tajā pat laikā turpina mīlēt naudu.
Esmu pārstājusi cilvēkus vērtēt pēc statusa. Nelietis, melis vai rupjš cilvēks – tie ir vienīgie kritēriji, pēc kuriem es “izretinu” paziņu loku. Profesija, teritoriālā piederība vai jebkuras citas identitātes pazīmes nekādu nozīmi manā uztverē nespēlē.
Vairs nedzīvoju pēc “sabiedrībā pieņemtiem” uzskatiem. Dzīvē nav tādu jēdzienu. Viens apprecas 18 gadu vecumā, bet kāds cits – 45 gadu vecumā. Kāds karjerā virsotni sasniedz 25 gadu vecumā, bet kāds – 60 gados. Kāds nodarbojas ar seksu pirmajā randiņā, bet kāds pēc 2 gadu pazīšanās. Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Un katram šis laiks ir savs.
Esmu pārstājusi baidīties no jaunām lietām un kļūdīties. Kad tu saproti, ka nevienam neko neesi parādā, tava dzīve rod ļoti daudz jaunu iespēju. Pasaule kļūst krāsaina un piedāvā ļoti daudz iespējas, kā pašrealizēties. Paplašini savus horizontus!
