Anda Buševica: Izcelt viena Latvijas novada valodas īpatnības – tā nav valstiska domāšana 4
Oktobra sākumā “LVportāls.lv”, kas ir valdības oficiālā ziņotāja “Latvijas Vēstnesis” uzturēta informācijas platforma internetā, publicēta žurnālistes Ineses Helmanes sagatavota ziņa: “Sabiedriskajos medijos 10% satura ir jābūt latgaliski, bet finansējums no valsts budžeta latgaliešu valodas apguvei ir speciāli jāiezīmē – ar šādiem Latgales pārstāvju ierosinājumiem vienisprātis bija arī Saeimas deputāti, divu komisiju kopsēdē izskatot jautājumu par latgaliešu valodas attīstību un jauno mācību saturu.”
Sēdē runājusi LR Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Marika Zeimule, informējot, ka “Latgales informatīvās telpas stiprināšanai ir tikusi paplašināta sabiedriskā radio apraide Latgalē un sniegts ievērojams atbalsts satura ražošanai latgaliešu valodā – pēdējo septiņu gadu laikā šim mērķim novirzīti aptuveni 477 000 eiro”.
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore Ilga Šuplinska – šobrīd jau jaunievēlētās Saeimas deputāte – sēdē savu vēlētāju vārdā prasīja, lai valsts nodrošina, ka “sabiedriskie mediji – Latvijas Televīzija un Latvijas Radio – ne mazāk kā 10% no raidlaika dienā atvēlētu saturam latgaliešu rakstu valodā”.
Nav jau tā, ka es nesaprastu, ka medijpratība un apraides nodrošināšana Latgalē ir arī valsts drošības jautājums. Taču, ja to vērtē kā kultūras stratēģiju, tad – kas notiek, kad valsts septiņu gadu laikā investē ap pusmiljonu eiro mediju satura ražošanai kāda novada dialektā?
Manuprāt, kas līdzīgs kā pirms pāris gadiem, kad Saeima vairākkārt piešķīra tūkstošus filmas “Dvēseļu putenis” ražošanai, un toreiz kino profesionāļi neklusēja. Valstī ir noteikta kārtība, kā top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas, kā, ekspertu izvērtēti, tiek finansēti valstij svarīgi kultūras projekti, un arī Latvijas sabiedriskajos medijos ir noteikta kārtība, kā izskan reģionu ziņas.
Latvijas Radio Latgales studijas žurnālistu – līdzīgi kā Kurzemes un Vidzemes korespondentu – veidotie sižeti skan ziņās, ziņu blokā “Pēcpusdiena”, kultūras ziņās “Kultūras rondo”, un līdzīgi tas notiek LTV.
Tad kāpēc tieši ziņām no Latgales nepieciešams īpašs raidlaiks centrālajā kanālā? Lai medijos skanētu latgaliskās izloksnes?
Kā arguments par labu latgalisko izlokšņu īpašajam statusam kalpo fakts, ka tam vienīgajam Latvijā ir sava vēsturiski izveidojusies normēta rakstu valoda. Taču, ja atgriežamies pie izvirzītās prasības par 10% saturu latgaliski tieši sabiedriskajos medijos, jāatgādina, ka Latvijā sabiedriskie mediji ir Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, tātad – runātais, nevis rakstītais vārds.
Latvijas Radio 1 sestdienās skan “Kolnasēta”, arī LTV1 patiešām veiksmīgais “Cytaidi latviskais” nebeidzami reinkarnējas raidījumos “Sajūti Latgali”, “Īsakūd Latgolā”. Taču manai sajūtai par to, kā latviešu valodas izlokšņu bagātības popularizēšanai būtu jānotiek medijos, drīzāk atbilst Kārļa Kazāka vadītais LTV raidījums “Dzirdi balsis”, kas atklāj, ka ne mazāk interesanta ir Ziemeļvidzemes Ērģēmes vai Ances apkārtnē runātā latviešu valoda, un arī Latgalē runātajam ir bezgaldaudz izlokšņu krāsu, kurās orientēties ir jāmāk.
Neskatoties uz īpašu raidlaiku centrālajā kanālā, vairākums minēto raidījumu latgaliski saturiskā vēriena ziņā ir un paliek reģionālās ziņas, tās reti kad veido dialogu ar pārējo Latviju, rada jaunas tēmas plašākai sarunai. Tāda novadnieku kopības svinēšana!
Manā kultūras baudītājas pieredzē latgalisko pasaules izjūtu viskrāšņāk spējušas pārraidīt literātes, kuras īpaši nevelk robežas starp latgalisko un kopvalodu, – rakstniece Inga Ābele, dzejniece Anna Rancāne. Izcili, rādot latviešu valodas iespējas, izlokšņu bagātības izmanto dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš, taču viņa valodas krāsu paletei nav nekāda sakara ar “latgaliski garantēto”, viņam patīk Salacgrīvas apkaimē skanošā Vidzemes lībiešu mēle.
Man šķiet, ka prasības ik dienas sabiedriskajos medijos iedalīt 10% raidlaika saturam latgaliski, argumentācijā samudžinājušies valsts drošības apsvērumi, kultūrvēstures kopšanas valstiskā stratēģija un atsevišķu deputātu solījumi vēlētājiem. Personiski es uzskatu, ka izcelt viena Latvijas novada valodas īpatnības – tā nav valstiska domāšana, latviešu valoda jākopj tās veselumā, un šim jautājumam tik tiešām būtu jāveltī gan naudas līdzekļi, gan uzmanība.
