
1.aprīlim piestāv smiekli! Joku izlase jautrākam noskaņojumam jeb joki par pašu 1.aprīli 0
1. aprīlis ir vienīgā diena gadā, kad cilvēki kritiski novērtē internetā lasāmās dienas ziņas. Citi mēdz teik, ka aprīļa pirmā diena zaudējusi savu nozīmi – mūsu realitāte pārspējusi jebkuru izdomāto absurdu. Jebkurā gadījumā tikai 1. aprīlī vari teikt cilvēkiem visu, ko par viņiem domā un zināt, ka neapvainosies, jo domās, ka tu tikai pajokoji. Kas vēl notiek 1.aprīlī?
1. aprīlī tālredzīgi cilvēki jau no rīta nosmērē muguru ar krītu, lai pēc katra aizrādījuma nevajadzētu pētīt savu muguru.
Priekšnieku var izjokot, pasakot, ka viņš ir labs un gudrs vadītājs.
1. aprīlī meitene mani pameta, bet trešajā piezvanīja, lai pateiktu, ka pajokojusi. Kāda neraža – es jau biju atradis citu.
14 gadus vecās meitas joks: „Apsveicu! Drīz tu kļūsi par vecmāmiņu!” lika man vēl diezgan ilgi mosties no murgiem.
„Kā pagāja 1. aprīlis darbā?” „Jautri. Šefs izdeva rīkojumu, ka mūsu nodaļu skars štatu samazināšana. Mēs visi tā smējāmies. Nākamajā dienā smējās šefs – izrādījās, ka tā ir taisnība.”
Kad mācījos 5. klasē, vecāki mani modināja un uz jautājumu: „Vai es šodien varu neiet uz skolu?” tētis atbildēja: „Jā, vari. Bet tikai tad, ja tagad ātri piecelsies, saģērbsies, paēdīsi un saklāsi gultu.” Es noticēju, priecīgs visu izdarīju un tad uzzināju, ka šodien ir 1. aprīlis, un man ir vēl 30 minūtes līdz iešanai uz skolu.
Vīrs sievai: „Saproti, tā sanāca… pirts, meitenes… piedzēros un biju tev neuzticīgs!” Sieva: „Ak, es arī darba ballītē piedzēros un atdevos pirmajam gribētājam!” Vīrs: „1. aprīlis?” Sieva: „Nē, tas bija 14. martā…”
„Dārgais, es esmu stāvoklī.” „Ko-o-o-o?” „Aprill-aprill!” „Ilzīt, tu ko, tā jau var piebiedēt sirdslēkmi.” „Kā tu mani nosauci??? Kāda Ilzīte?” „Sveicu 1. aprīlī, mīļotā!”
Draudzeņu saruna pa telefonu: „Šodien ir pirmais aprīlis, neviens vēl nav tevi izjokojis?” „Nē, tu taču zini, ka mani nevar apmānīt, es neuzķeros. Varbūt papļāpāsim vēlāk, tagad esmu aizņemta – piedalos sacensībās.” „Ko? Kādās?” „Piezvanīja vīrs un aicināja uz labāko sievu konkursu. Viņš jau mani gaida finišā ar draugiem, ar ziediem, šampanieti un dāvanām. Pārliecināts, ka es uzvarēšu. Man vēl tikai jāsasilda gludeklis un ar to jāskrien uz alus bāru. Tur ir finišs. Kurai finišā būs karstākais gludeklis, tā uzvarēs. Viss, es skrienu.”
1. aprīlī kāda aviokompānija paziņoja par guļvietu pārdošanas sākumu. Tika ziņots, ka tās atradīsies bagāžas nodalījumos virs sēdekļiem. Ziņai bija pievienoti fotoattēli, kas skaidri parādīja, kā tas izskatīsies.
Vīrs atgriežas mājās no komandējuma pirmajā aprīlī. Un tur gultā viņa sieva un labākais draugs mīlējas. Vīrs: „Nu jā, ļoti smieklīgi!”
Pagājušajā gadā 1.aprīlī nolēmu izjokot draudzeni. Nu, vispār šogad tajā dienā apritēs gads, kopš šķīrāmies…
Auto evakuatora šoferim nav daudz jāprāto, kā 1.aprīlī izjokot draugu.
Tiek tiesāta sieviete, kura nogalināja savu vīru. „Pastāstiet, kā tas notika?” „Nu, vispirms viņš man pasauca mājās no darba, tad izģērba, ielika gultā, un tad idiotiski smiedamies paziņoja, ka šodien ir 1. aprīlis!”
Kā izjokot paziņu (bet tikai tādu, kuram patiešām neesi neko parādā) – pieiet, paskatīties viņam acīs un pateikt: „Atvaino! Rīt es beidzot atdošu tev parādu”! Tad ātri dodies prom, ļauj viņam domāt un atcerēties. Lielākā daļa, atkal satiekoties, grib par to parunāt un saka, piemēram: „Es pat neatceros… cik daudz tu no manis aizņēmies? Bet tas nebija daudz, jo es aizmirsu?” Vai arī – nu, neuztraucies, es varu vēl pagaidīt! Vai arī, ka var atdot pa daļām, ja nevar visu uzreiz. Vai…
Vectēvam katru rītu bija jāizved sunīte Džīna. Viņš to izdarīja un tad sagatavoja 1. aprīļa uzveduma laukumu – paņēma vairākus gabaliņus saldās desiņas un salika tos priekšnamā tā, lai tie izskatītos kā suņa kakas. Tad gāja modināt sievu: „Labrīt, mīļā! Vai zini… es aizgulējos un neizvedu Džīnu laukā…” „Pietaisīja? Kur? Es taču tev teicu!” „Jā, priekšnamā ir nedaudz, vajadzētu satīrīt…” „Satīrīt? Tu neizvedi, tu arī satīri (triumfējoši)!”
Darbība pārceļas uz priekšnamu. Vecmāmiņa nav uzlikusi brilles, sunīša potenciālie nedarbi izskatās ļoti dabiski. „ Nu redzi, līdz kam tu novedi (jau līdzjūtīgāk) Džīnu, nenoturējās. Atnes lupatu, satīrīsi.” „Nē, es vispirms parādīšu viņai, kurš te ir saimnieks.”
Vectēvs izvelk no istabas Džīnu. „Palaidņa suns, skaties, ko tu esi izdarījusi (draudīgi)!” Vectēvs bāž Džīnas degunu “sūdos”, Džīna nesaprot un griežas prom. „Ko spīdzini dzīvnieku! Pats esi vainīgs (sašutusi), aizgulējies!” „Es nevākšu, lai pati vāc aiz sevis! Ēd, lops!”
Tad Džīna beidzot sajuta, ka viņas priekšā mīļākais kārums! „Nezvērs…” Vecmāmiņa tikai spēja izdvest, ar šausmām vērojot, kā mazais sunītis ne tikai kāri apēd kaudzīti, bet vēl nolaiza grīdu… „Aprill, aprill, mīļā!”
Skolas grāmatvedībā ienāk viens no skolas meistariem (teiksim, Jānis). Atdevis dokumentus, mazliet papļāpā ar grāmatvedēm par dzīvi. Pēkšņi ar nopietnu seju pavaicā: „Starp citu, vai jūs dzirdējāt, ka Pēteris (cits meistars), šķiet, ir sajucis prātā? No rīta ne no šā, ne no tā paķēra āmuru un sāka visus pa teritoriju dzenāt. Vīri tik tikko nomierināja. Direktors palaida viņu mājās, nevēlējās zvanīt slimnīcai, dzīvi sabojāt. Normāls cilvēks taču bija…”
Parunāja vēl par citām tēmām, tad Jānis devās tieši uz darbnīcām, kur Pēteris mierīgi nodarbojas ar saviem darbiem. Jānis viņam saka: „Tikko satiku vienu no grāmatvedēm, viņa teica, ka kabinetā vajadzētu salabot plauktiņu. Es aizietu pats, bet man tagad sarunāts, ka atnāks daži skolnieki. Izpalīdzi, paņem āmuru un aizej, apskaties.”
Pēteris, protams, piekrita, pēc brītiņa paņēma āmuru un devās uz grāmatvedību… Ienācis viņš nevarēja saprast, kāpēc grāmatvedes brēc necilvēcīgās balsīs un viņa mēģinājumi pieiet tuvāk un nomierināt izraisīja vēl izmisīgākus brēcienus.