Egils Levits: Mums ir jābūt gataviem aizstāvēt Eiropu 234
Eiropas dienas atzīmēšana Eiropas Savienībā, Latvijā un Ukrainā, sabiedrības bažas par vardarbības uzplaiksnījumiem, par valsts un tiesībsargājošo institūciju atbildību un vispārējo situāciju valsts pārvaldē kopumā. Par šiem un citiem aktuālajiem jautājumiem TV24 raidījuma “Dienas personība” vadītāja Velta Puriņa sarunājās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Velta Puriņa: Šodien ir 9. maijs, Eiropas diena, svin visa Eiropa, tai skaitā, arī Latvija, tomēr ir sajūtamas zināmas izmaiņas.
Egils Levits: Mēs Eiropas dienu atzīmējam jau kopš esam Eiropas Savienība, taču šogad Eiropas dienu mēs atzīmējam situācijā, kad Eiropā notiek karš. Un karš notiek arī par to, vai Ukraina, viena Eiropas valsts, var piederēt Eiropas Savienībai. Tāda situācija uzliek pienākumu arī Eiropas Savienībai un Latvijai par to domāt un atbalstīt Ukrainu, ko mēs arī darām. Eiropas dienā mēs atzīmējam to, ka Eiropa ir vienota, ka starp mums vairs nepastāv pretišķības. Tas nenozīmē, ka mums nav atšķirīgas intereses vai domstarpības, bet principiālas pretišķības vairs nepastāv. Mūsu Latvijas vērtības ir tādas pašas, kā citu Eiropas Savienības valstu vērtības, un mūsu pilsoņu tiesības ir tādas pašas, kā pilsoņiem jebkurā citā Eiropas Savienības valstī. Šeit mēs redzam, ka Eiropa ir kļuvusi pašsaprotama, bet tas, ka Eiropa ir kļuvusi pašsaprotama, dažreiz novērš uzmanību no tā, ka Eiropa joprojām ir apdraudēta, par Eiropu ir jāiestājas un par Eiropu ir jācīnās. Sakarā ar to, ka Krievija uzbrūk vienai Eiropas valstij, kas gan nav vēl Eiropas Savienībā, mums ir jābūt gataviem aizstāvēt Eiropu.
Vai Jūs par iespējamām provokācijām esat runājis ar drošības dienestiem?
Patlaban neizskatās, ka būtu nopietnas provokācijas, kas būtu iepriekš plānotas un gatavotas. Nevar izslēgt kādu spontānu akciju. Katrā ziņā svarīgi ir tas, ka šogad mums pirmo reizi vairs nav šis okupeklis, kas kā magnēts pievilka uz Krieviju orientētos cilvēkus. Klusums Uzvaras parkā rāda, ka Latvijas sabiedrībā arī ievērojama daļa no šiem cilvēkiem, kas līdz šim bija orientēti uz Krieviju, sāk varbūt nedaudz pārdomāt savu pozīciju. Katrā ziņā mēs kā latvieši un Latvijas valsts stingri stāvam Eiropas un Rietumu pozīcijās, un tas atspoguļojas gan mūsu ārpolitikā, gan mūsu stingrajā nostājā iekšpolitikā.
Arī Ukraina šogad pirmo reizi 9. maiju atzīmēs kā Eiropas dienu, par to ir paziņojis Ukrainas prezidents. Redzama virzība uz absolūtu piederību Eiropai.
Šoreiz arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena būs Kijivā, lai kopā ar prezidentu Volodimiru Zeļenski atzīmētu Eiropas dienu. Tas, ka Ukraina tik strauji sākusi virzīties uz Eiropu, ir pierādījums tam, ka Eiropa ir spēcīga un ka Ukrainā ir dziļi sakņota politiskā griba virzīties Eiropas virzienā.
Pagājušā gada martā īsi pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, es un Igaunijas prezidents, mēs bijām pirmie, kas teica, ka Ukrainai ir jākļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Toreiz īsta atbalsta no citiem Eiropas vadītājiem vēl nebija, bet jau dažus mēnešus vēlāk situācija mainījās, jo mēs visu laiku pastāvējām uz to, ka Ukrainai ir jābūt Eiropas Savienībā, un jau pagājušā gada vidū Ukrainai tika piešķirts kandidātvalsts statuss. Drīzumā būs Eiropas Komisijas ziņojums par progresu Ukrainas pietuvināšanai Eiropas Savienībai. Mēs un līdzīgi domājošās valstis iestājamies par to, lai drīz tiktu atklātas oficiālas sarunas par Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Runājot par tribunāla izveidi Krievijas noziegumu izmeklēšanai Ukrainā, cik tālu ir pavirzījies izveidošanas process?
Šī ideja tūlīt pēc Krievijas kara sākuma tika izteikta un es biju pirmais no valsts vadītājiem, kas to atbalstīja. Bet starplaikā šī ideja sāk gūt piekrišanu, bet vēl nav tā, ka visi noteikti to vēlētos. Mēs esam izveidojuši darbagrupu, kur strādā apmēram 40 valstu, lai veidotu šo tribunālu. Mēs cenšamies pārliecināt arī citas valstis, lai pievienojas. Patlaban notiek šis pārliecināšanas process. Es domāju, ka ar lielu varbūtību šāds tribunāls tiks izveidots.
Šī gada marta sākumā Ļvivā bija starptautiska konference, ko organizēja Ukrainas prezidents, un viņš man lūdz skaidrot tribunāla ideju tur sapulcinātajiem tieslietu ministriem, ārlietu ministriem un prokuroriem. Es domāju, ka šī ideja ir pietiekoši izplatīta un esmu diezgan pozitīvi noskaņots, ka tas arī tiks izveidots.
Man jāsaka tā, ka Rietumvalstis principā ir pozitīvi noskaņotas, taču lielākā problēma ir, tā saucamo, globālo dienvidu valstis, kuras ir diezgan skeptiskas. Pirmkārt, tādēļ ka ideja nāk no Rietumiem un tur ir zināma vēsturiska pretestība pret idejām, kas nāk no Rietumiem. Otrkārt, Ķīnai un Krievijai tur ir ietekme. Bet mēs skaidrojam, un es ceru, ka mēs varētu panākt vienu pozitīvu rezolūciju Apvienotajās Nācijās. Ja tas tiktu panākts, tas jau būtu pamats reālai tribunāla izveidei.
Gribu vēl atzīmēt, ka ir jau izveidoti vairāki institūciju aizmetņi. Piemēram, Eiropas Padome ir izveidojusi reģistru, kurā Ukrainas pilsoņi varētu reģistrēt krievu nodarītos zaudējumus. Ja kāda raķete ir trāpījusi cilvēka dzīvoklī vai mājā, viņš var šīs liecības nodot tur, un vēlāk iztiesāšanas procesā šīs liecības var tikt izmantotas. Un vairāki citi mehānismi. Tie jau ir kā pamats šādam tribunālam.
Baltijas valstis un Polija veido kopīgu deklarāciju, kas tiks prezentēta NATO samitā Viļņā, par Ukrainas uzņemšanu NATO. Cik tas ir reāli – uzņemt NATO valsti, kas karo?
Lai kaut ko panāktu, ir nepieciešama laba ideja, šīs idejas skaidrošana un pārliecināšana par šīs idejas pareizumu. Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija, mēs vēlamies citām NATO dalībvalstīm skaidrot, kādēļ būtu labi Ukrainu uzņemt NATO.
Pirmkārt, tādēļ ka bez tā tādas īstas garantijas Ukrainai ir samērā grūti dot. Otrkārt, Ukrainas armija tagad ir izturējusi ugunspārbaudi, tā būs viena no spēcīgākajām NATO armijām, līdz ar to dos savu pienesumu kopējai aizsardzībai. Kara laikā tam nav īstas izredzes, bet pēc tam ir jādara viss, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk tiktu uzņemta NATO.
Sabiedrību mūsu pašu zemē ir satraukuši vardarbības uzplaiksnījumi, kas konstatēti pēdējo nedēļu laikā. Kāds ir Jūsu skats uz visiem šiem notikumiem?
Vardarbība notiek visu laiku. Šie notikumi ir pievērsuši sabiedrības uzmanību, un tas ir labi, ka tie ir pievērsuši sabiedrības uzmanību. Man jāsaka, ka cilvēks Latvijā no vardarbības nav īpaši aizsargāts – gan no fiziskas, gan psiholoģiskas vardarbības. Šie notikumi… Jēkabpils traģēdija… Es to nesaistītu ar notikumiem Imantā, bet, tomēr tā arī ir vardarbības izpausme citādākā veidā. Tas viss ir pievērsis sabiedrības uzmanību tam, ka šāda vardarbība diemžēl pastāv mūsu vidū. Bet vēl svarīgāk, tas pievērsis uzmanību tam, ka mūsu valstī gan tiesībsargājošie orgāni, gan likumdošana nav pietiekoši piemērota, lai jau iepriekš novērstu vardarbību. Cilvēks ir mazaizsargāts. Es domāju, ka šeit ir nepieciešami ļoti kompleksi pasākumi.
Svarīgākais ir izolēt varmāku. Man jāsaka, ar to mēs esam diezgan nevarīgi, tāpēc mans priekšlikums ir noteikt jaunu drošības līdzekli, kas līdz šim nav bijis mūsu likumdošanā – elektroniskā aproce. Tas tiešām varētu būt efektīvs līdzeklis.
Ja mēs runājam par Imantas gadījumu. Tie ir pusaudži. Man jājautā – kas ir ar viņu vecākiem? Viņi jau vairs nav piecgadīgi, tie jau ir jauni cilvēki. Viņi nespēj izšķirt, ko drīkst un ko nedrīkst. Šajā vecumā tam jau ir jābūt ieaudzinātam ģimenē. Man šķiet, šādus gadījumus nedrīkst pieļaut, bet man rodas jautājumi par iemesli, kāpēc morālā audzināšana ir tik vāja, ka šādi gadījumi notiek. Arī izglītības sistēmai vajadzētu pievērst uzmanību šim jautājumam.
Sociālie darbinieki izglītības iestādēts nereti vien ir bezspēcīgi pret šādiem jauniešiem.
Tā tas nedrīkstētu būt. Gan vecākiem, gan skolai ir jādarbojas kopā. Jaunajos cilvēkos ir jāieaudzina – ko drīkst, ko nedrīkst, kas ir labi un kas ir slikti. Es teiktu, ka šī sistēma mums ir pārāk vāja. Es domāju, ka tā ir zināma veida modes lieta – audzināšanas pilnīga liberalizācija. Audzināšanas darbam ir jābūt pietiekoši nopietnam un spēcīgam, tā, lai cilvēks 18. gadu vecumā, kļūstot par pilntiesīgu pilsoni, zina, kas ir labi un kas ir slikti, kādi ir pilsoņa pienākumi. Es teiktu, ka ir jāpārskata arī mūsu izglītības sistēma.
Par Valsts prezidenta savulaik rosināto ideju par politisko partiju finansējuma sadali. Kā šis virzās uz priekšu?
Mans beidzamais labojums partiju finansēšanas likumā paredz, ka 30% no tās summas, ko partijas saņem, lai varētu uzturē savu darbību, ir jāizlieto savas kvalifikācijas celšanai. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi, lai partijas būtu spējīgas, lai tajās būtu speciālisti, lai tās rīkotu konferences. Tās to dara – dažas vairāk, dažas mazāk. Bet es domāju, ka ir jābūt šim zemākajam slieksnim, lai mēs saņemtu spējīgākas partijas. Tas, protams, ir viens no pasākumiem, lai uzlabotu mūsu likumdošanu.
Atlikušajās minūtēs parunāsim par Valsts prezidenta amata kandidatūru pieteikšanu. Kā Jums personiski izskatās koalīcijas iepriekš izteiktā vienotība par prezidenta kandidātu?
Patlaban koalīcija šajā jautājumā ir sašķēlusies. Partijas izvirza kandidātus, kas pēc to politiskās nostājas ir attiecīgajām partijām tuvākas. “Apvienotais saraksts” ir izvirzījis savu kandidātu, “Jaunā Vienotība” un “Nacionālā apvienība” ir virzījusi mani, jo uzskata, ka mana nostāja vairāk vai mazāk atspoguļo šo divu partiju nostājas. Drīz būs arī “Progresīvo” kandidāts. Demokrātija paredz dažādus kandidātus ar dažādiem politiskiem viedokļiem. Tas nav skaistumkonkurss. Katras partijas virzītajam prezidenta amata kandidātam ir jābūt savai politiskajai nostājai un tad Saeima lems.
Visu sarunu ar Egilu Levitu skaties video!
